Tas gan nebija tik vienkārši kā šodien, kad pie sava braucamā var tikt, ja ir nauda: puslīdz ejošu auto var iegādāties arī par dažiem simtiem latu, bet, ja tās nav, var ņemt uz nomaksu. Padomju laikā auto, starp citu, nebija lēti, turklāt, lai tiktu pie savējā, kādus astoņus gadus vajadzēja stāvēt rindā, jo visiem gribētājiem ar vietējā ražojuma braucamajiem nepietika. Uz citu valstu fona PSRS autoparks izskatījās vairāk nekā pieticīgi. Rietumvācijā astoņdesmito gadu vidū bija viena mašīna uz 2,4 iedzīvotājiem, Grieķijā — viena uz 9,7, taču Padomju Savienībā, kad automašīnu skaits bija lielākais visas valsts pastāvēšanas laikā, šis rādītājs bija vienkārši nožēlojams — viens auto uz 21 iedzīvotāju.
Vēl vienā Sandra Metuzāla rakstā sērijā Zudušais PSRS mantojums atklājas tikumi, lietas un parādības, kas pirms 20 gadiem nogrima nebūtībā kopā ar Padomju Savienību.
Visu rakstu par auto iegādi, cīņu par rezerves daļām, kā arī par avārijām uz padomju Latvijas ceļiem un par braukšanu - gan reibumā, gan nesprādzējoties - lasi jaunākajā Sestdienas numurā!