Kad «dzelzs Kārlis» šogad pielika punktu sekmīgai karjerai NHL, interesi par viņu izrādīja arī Rīgas Dinamo, tomēr Jaroslavļas piedāvājums bija izdevīgāks. Kārlis nesen piepildīja savu sapni uzspēlēt Arēnā Rīga, tiesa gan, Lokomotiv, nevis Latvijas valstsvienības sastāvā. Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans viņam solījis sarīkot atvadu maču, bet Kārlis par šādu ideju bija nedaudz neizpratnē, sakot, ka vēl taču plānojot spēlēt Latvijas izlasē.
Skrastiņš bija Latvijas izlases aizsardzības balsts gandrīz divus gadu desmitus, sākot ar pašu pirmo spēli pēc neatkarības atjaunošanas, 1992.gada 7.novembrī pret Lietuvu. Viņa rēķinā ir 151 spēle, 28 vārti, 12 pasaules čempionāti un trīs olimpiskās spēles. Vankūverā viņš bija Latvijas izlases kapteinis. Strādīgs un apzinīgs — šīs rakstura īpašības parasti nosauc laikabiedri, aicināti raksturot Kārli. «Viņš bija darba zirgs, uz kuru varēja paļauties gan laukumā, gan ārpus tā. Divreiz neko nevajadzēja atkārtot — tāpat bija skaidrs, Kārlis visu izdarīs pēc labākās sirdsapziņas,» stāsta treneris Mihails Beskašnovs, kura redzeslokā Skrastiņš bija no desmit gadu vecuma.
«Visu dzīvi hokejā esmu bijis, tāpēc nekur tālu no hokeja arī neaizbēgšu. Pieredzi esmu ieguvis lielu, un kāpēc lai es to nenodotu tālāk. Treneris vai menedžeris — arī kāds no šiem amatiem nav neiespējams, kad beigšu spēlēt,» martā, kad pie viņa ciemojās sporta žurnālists Māris Zembergs, Dalasā savu nākotni ieskicēja Kārlis. Diemžēl tagad šīm iecerēm nebūs lemts piepildīties.
Par hokejistu, ģimenes tēvu un vienkārši labu cilvēku Kārli Skrastiņu lasiet jaunākajā Sestdienā.