Dabai jāļauj būt dabai

Stāsts par Labragu man ir dziļi personīgs. Ģimenes fotoalbumā šā gada sākumā tika ielikta, visticamāk, jau drīzumā par vēsturisku dēvējama fotogrāfija, kurā pēc pirmā stāvkrasta nobrukuma šoziem es ar četrus gadus veco dēlu sēžu uz viena no diviem vēl palikušajiem Labraga soliņiem. Doma pavisam vienkārša: cik dienu, mēnešu vai gadu uz šī soliņa mēs vēl varēsim vērot saulrietu? Lielais nobrukums sekoja pēc pāris nedēļām. Soliņš gan tur vēl ir, bet – cik ilgi?

Uz šo jautājumu tik viegli nevar atbildēt arī Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docents Jānis Lapinskis, kurš norāda, ka jūras krasta atkāpšanās notiek lēcienveidīgi un nevienmērīgā ātrumā. Var būt tā, ka gadus desmit, pat piecdesmit krasts nemainās, bet tad pēkšņi dažu gadu laikā pamatīgi atkāpjas. Mierinājumam palīdz fakts, ka pēdējos simt gados krasta erozija lielākoties aktīvi notiek apmēram vienās un tajās pašās vietās. Taču to krasta posmu kopgarums, kuri tiek noēsti, gan ir pieaudzis par 20–30 procentiem, salīdzinot ar XX gadsimta vidu.

Visaktīvāk Kurzemes piekrastē jeb lieljūras pusē atkāpjas trīs krasta posmi: Šķēdē (uz ziemeļiem no Liepājas), posmā no Pāvilostas līdz pat Ventspilij, tostarp jau pieminētajā Labragā un Jūrkalnē, un Staldzenes stāvkrasts (uz ziemeļiem no Ventspils). Tomēr nākotnē vislielākās problēmas varētu būt sagaidāmas Rīgas līča piekrastē, kur jūras krasta tiešā tuvumā ir daudz vairāk infrastruktūras objektu un privātmāju.

Arī jautājums, vai cilvēkam būtu jāiejaucas dabas procesos, jānostiprina krasti un jāmēģina ierobežot to atkāpšanās, nav vienkārši atbildams. Taču vērts zināt, ka Vācijā un Polijā XX gadsimta sākumā sabūvētās masīvās preterozijas būves (atbangošanas sienas un būnas) uzskata par kļūdu un šobrīd vietām pat jauc nost.

Nebūs pasaules gals

Kopumā Latvijas teritorija uz jūras krasta atkāpšanās rēķina pēc neatkarības atjaunošanas jeb pēdējo 30 gadu laikā, pēc docenta aprēķiniem, ir samazinājusies par diviem līdz četriem kvadrātkilometriem. Tas ir daudz vai maz? "Ja to jautājat cilvēkam, kurš dzīvo Jūrkalnē un kuram tur pieder zeme, kas ir ļoti dārga jūras malā, tas liksies ļoti daudz. Bet, ja to jautājat man, tad es teikšu, ka, salīdzinot ar Lielbritāniju vai Spāniju, tas ir ļoti maz. Bet šāds salīdzinājums ir bezjēdzīgs, jo tas ir ievērojams daudzums, ja mēs to pārrēķinām zemes vai smilšu vērtībā, kas ieskalotas jūrā," saka Lapinskis. Svarīgāk zināt, ka jūras viļņi Latviju no zemes virsas nenoskalos nekad. "Jūras krasta atkāpšanās atņemtā teritorija, salīdzinot ar to, cik teritorijas Latvijā vēl ir palicis, ir ļoti niecīga," paskaidro ģeologs. Turklāt gadu tūkstošu gaitā arī citi ģeoloģiskie procesi var mainīt Latvijas teritoriju līdz nepazīšanai, tāpēc mēģināt ielūkoties tik tālā nākotnē ir diezgan bezcerīgi.

Latvijas piekrastē – tāpat kā visā Eiropā XX gadsimta beigās un šā gadsimta sākumā – rudens un ziemas vētru aktivitāte bija lielāka nekā vidēji pagājušajā gadsimtā. Ziemas ir kļuvušas siltākas, zeme nesasalst, un krastā neveidojas ledus. Rezultāts – arvien intensīvāka pamatkrasta erozija.