Ik pavasari iedzīvotāji cenšas sakopt savā īpašumā esošās teritorijas. Tie, kas par tām nav rūpējušies iepriekšējā gadā, nereti izvēlas vieglāko ceļu – nenopļautās zāles platības nodedzina. Daļa kūlas ugunsgrēku gan izceļas, arī bērniem un pusaudžiem spēlējoties vai apzināti dedzinot pērno zāli, vēl daļa – no nepieskatītiem ugunskuriem vai nevērīgi izmestiem izsmēķiem, norāda Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD).
Slinko kolhoznieku metode
"Analizējot vairāku gadu gaitā iegūtos datus, mēs VUGD esam uzzīmējuši tādu kā vidējā kūlas dedzinātāja portretu. Izvērtējot kūlas ugunsgrēku gadījumus, var secināt, ka vieni no tipiskākajiem kūlas dedzinātājiem ir vidēja vecuma cilvēki un seniori, kas jau gadu desmitiem tādā veidā ir "apkopuši" savu īpašumu. Šie iedzīvotāji neapzinās, cik bīstama ir kūlas dedzināšana – tā ir nekontrolējama, jo liesmas var strauji izplatīties un pārmesties uz ēkām, kā arī nodara būtisku kaitējumu dabai," uzsver VUGD Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas priekšnieces p. i. Inta Palkavniece.
No kurienes gan aug saknes šim gadu no gada neizsīkstošajam dedzināšanas garam? Mūsdienu dedzinātāji, pat tie, kas jau sirmu galvu, taču nav piedzīvojuši tos senos līdumnieku laikus, kad centienos iekopt zemi bija jāatkaro auglīgas teritorijas savvaļai un uguns tika ņemta palīgā, lai cīnītos ar kokiem, saknēm un celmiem. Senajos ticējumos un lauksaimniecības aprakstos nav liecību, ka pērnās zāles dedzināšana būtu latviešu tradīcija. Turklāt vēstures avotos bieži tiek pieminēts, ka zāles pat trūcis.
Latviešiem savs zemes gabals bija svēts, tas tika izmantots pilnībā un apkopts rūpīgi, līdz ar to pavasaros uz laukiem sausās zāles vienkārši nebija.
Kūlas dedzināšana Latvijā sākās padomju laikos, bet no tā nākas secināt: visticamāk, to ieviesa iebraucēji.
Pret ērcēm nepalīdz
"Sabiedrībā ir izplatīti vairāki mīti par kūlas dedzināšanu, piemēram, dedzinot pērno zāli, zeme paliek auglīgāka; kūlas dedzināšana ir senlatviešu tradīcija; tādējādi iespējams sakopt neapsaimniekotās un nesakoptās teritorijas; tas ir veids, kā cīnīties ar ērcēm," uzskaita Palkavniece un vienlaikus uzsver – visi pastāvošie mīti par kūlas dedzināšanas lietderīgumu tik tiešām ir tikai mīti, kuri neatbilst patiesībai. Mīts ir arī tas, ka kūlas dedzināšanu ir iespējams kontrolēt. Patiesībā vēja un citu apstākļu ietekmē degšanas virziens var mainīties, liesmas var strauji izplatīties un pārmesties uz ēkām vai citiem apkārtnes objektiem. Jo garāka zāle, jo lielākas liesmas, līdz ar to nekontrolējamāks ugunsgrēks.
Visu rakstu par kūlas dedzināšanu un ar to saistītajiem mītiem lasi žurnāla SestDiena 20.-26. aprīļa numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!
naivulis
sorge
Keramzīts