Fragments no intervijas:
Esi kļuvis par režisoru — daudzus lasītājus tavs jaunais ampluā varētu mulsināt! Kā esi nonācis teātrī? Varbūt paralēli savai citiem redzamajai darbībai esi šeit bijis visu laiku?
Visu laiku ne, bet 90.gadu sākumā gadus divus šeit strādāju par skatuves strādnieku. Tā ka šī vide un cilvēki man ir gana labi pazīstami, es te sevišķi nebrīnos un apmēram zinu, kur kas atrodas, kur kurš strādā.
Noteikti biju izlasījis jau bērnībā, jo lasīju diezgan daudz. Visvairāk gan man palikusi prātā Burova animācijas filma. Izvēle notika ļoti vienkārši. Tajā laikā Mārtiņš Vilkārsis bija pie teikšanas teātrī, vēl pirms Džiļa. Viņš mani tā kā uzrunāja, ka tādu lietu varētu darīt. Mēs ļoti pragmatiski nolēmām. Paskatījāmies repertuārā, kas būtu vajadzīgs. Viņš saka: «Zini, nav nekā tāda bērniem un jauniešiem!» Labi, tad es meklēšu kaut ko no skolu programmas literatūrā, kas būtu vajadzīgs. No tā izvēlēsimies, kas pašiem patiks! Atlasīju kādus padsmit gabalus, bet Pasaka par vērdiņu likās visjēdzīgākā.
Kā izvēlējies aktierus?
Man ir pieci aktieri — Intars Rešetins būs Ansis, Harijs Spanovskis vairākās lomās, Mirdza Martinsone — Māte, Valdis Liepiņš — Velns, Sarmīte Rubule — Meitene. Sākumā lika, pārlika, bet beigās ir salicies tā, ka man ir vislabākā grupa, kāda vien var būt. Drīmtīms. Man nav bažu par viņiem.
Visās normālajās valstīs braucējiem tiek izsniegtas fotoradaru kartes; ja kaut kas mainās un radari tiek novietoti citur, kartes atjauno. Tev ir tiesības zināt! Lielākā bēda ar fotoradariem ir tā, ka viss notiek tā noslēpumaini. Kur ir karte? Pēc līguma jau 1.oktobrī bija jābūt gan kartēm, gan uzstādītām visām zīmēm. Tās kartes, kas šobrīd ir pieejamas, ir diezgan ticamas, bet tur radari ir salikti uz tiltiem. Nu, kas tas ir?! Kāpēc Vanšu tiltam vidū ir radars? Acīmredzot tie ir izvietoti naudas smelšanai, nevis jēgai. Ja mums ir «melno punktu» karte, tad fotoradaru kartei būtu ar to jāsakrīt. Bet nesakrīt!