Latvijā ir laba vide jaunuzņēmumu attīstībai, saka Kārlis Cerbulis (1959), ASV fonda NCH Capital Inc. vadītājs Baltijas valstīs. 11. februārī Latvijas Privātā un riska kapitāla asociācija un Latvijas Biznesa eņģeļu tīkls tiešsaistē apbalvoja 2020. gada nozīmīgāko investīciju veicējus privātajā, investīciju fondu un korporatīvo investoru sektorā. Privāto investoru jeb biznesa eņģeļu sektorā nominācijā Gada investīcija par investīcijas apjomu un perspektīvāko nākotnes prognozi Kārlis Cerbulis bija nominēts divreiz – par 90 tūkstošu eiro investīciju digitālajā rehabilitācijas programmā pēc insulta Vigo Health un par 60 tūkstošu eiro investīciju mūzikas apmācības lietotnē Solfeg.io.
Dienā, kad notika šī intervija, Cerbulis vēl nezināja, ka apbalvojumu Gada investīcija saņems viņš par Vigo Health. Gada investori tiek noteikti kopš 2015. gada, un Gada investora 2020 rīkotāji ir uzsvēruši, ka, neskatoties uz aizvadītā gada izaicinājumiem, šoreiz ir bijis rekordliels apbalvojumam izvirzīto investoru un darījumu konsultantu skaits – 26 nominanti. Tātad Latvijas un Baltijas valstu tirgū pērn veikti ievērības cienīgi, unikāli darījumi, un arī krīzes laikā inovatīviem projektiem ir iespējas piesaistīt gan privāto, gan investīciju fondu un korporatīvo investoru finansējumu straujai izaugsmei pašmāju un pasaules tirgū.
SestDienai Kārlis Cerbulis (savulaik sācis ar lauku darbiem tēva lauku īpašumā pie Filadelfijas, vēlāk bijis arī augsnes izvērtētājs Amerikas austrumpusē, finanšu analītiķis firmā DOLE Hondurasā un viceprezidenta asistents Bank One filiālē Ohaio štata galvaspilsētā Kolumbusā, 1980. gada novembrī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas konferences laikā Madridē piedalījies baltiešu demonstrācijā, kurā mācītājs Māris Ķirsons lēja savas asinis uz PSRS karoga, un uz Latviju atbraucis 1993. gadā) stāsta gan par saviem ieguldījumu objektu izvēles principiem, gan to, vai un cik ātri mēs spēsim atgūties no kovidkrīzes.
Tā kā runa būs par investīcijām, sāksim ar jautājumu, vai investīcija vienmēr ir risks.
(Smejas.) Vienmēr! Jo investīcija ir lozēšana, kā nākotne attīstīsies – gan pasaule, gan uzņēmums, gan produkts un tamlīdzīgi. Teiksim, tie, kuri pagājušogad šajā laikā investēja lidkompāniju akcijās, domādami, ka pasaules ekonomika turpinās augt, zaudēja – nāca meteorīts Covid-19 un izjauca viņu plānus.
Cik redzīgs attiecībā uz nākotni esat jūs kā investors? Vai 2021. gada beigās mums nevajadzēs teikt: "Tas 2020. gads vēl bija kaut cik ciešams"?
(Atkal smejas.) Tas ir simttūkstoš dolāru jautājums! Veselīgi ir tas, ka tagad beidzot visi saprot, ko nozīmē jēdziens "melnais gulbis". Tas ir neparedzamais risks. Maniem vecākiem tāds melnais gulbis bija Otrais pasaules karš. Viņiem, uzaugušiem saulainā, plaukstošā Latvijā, nācās izjust karu un tā sekas, vecāku izsūtīšanu, izbēgšanu, iesaukšanu vācu armijā – tas viss tika pieredzēts. Mums ir jāsaprot, ka tāds melnais gulbis var atpeldēt. Ir jācenšas veidot uzņēmumus kaut cik izturīgus. Diemžēl nav vakcīnas pret visiem riskiem. Vakcīnas izgatavo tikai pēc tam.
Cik melns tas gulbis 2020. gadā bija jums?
Jāteic, ka mana dzīve pagājušajā gadā ir bijusi ļoti pozitīva. Gads nav bijis labāks kā parasti, bet ne veselības, ne ieguldījumu ziņā nav arī bijis būtiski sliktāks.
Mūsu bērni ir izauguši, nav mājās jāskolo, es pamatā dzīvoju laukos, varu arī darboties mežā ar motorzāģi. Mans dzīves kvalitātes līmenis ir tīri augsts. Cilvēciskā faktora man pietrūkst – iešanas uz restorāniem, sabiedriskās dzīves. Bet, ja tas ir galvenais, kā man šobrīd trūkst, tad viss pārējais ir bijis labi.
Vai jūsu uzņēmējdarbībā ir bijuši arī melnāki gulbji?
Ziniet, uzņēmējdarbībā esmu jau 40 gadus, un, jā, ir bijuši gadi, kuri izskatījās daudz sliktāki. Ja jautājums ir par privātajiem ieguldījumiem, daži šāda tipa ieguldījumi nav izdevušies, un bija tie jānoraksta. Tiesa, pēdējo 20 gadu laikā tādas neveiksmes man nav bijušas.
Arī uzņēmējdarbībā ir bijušas investīcijas, kas jānoraksta. Galvenais, lai vidējais rādītājs ir virs nulles vai stingri virs nulles.
Cik turīgam ir jābūt, lai varētu sākt investēt?
Vispirms ir jāpaēdina sevi un ģimeni, jābūt siltā dzīvoklī. Bet investīcijas var sākt ļoti dažādi. Vispirms ir jāiegulda sevī un savos bērnos! Tai skaitā izglītībā. Nezinu nevienu citu investīciju, kas būtu tik superdroša un ar tik superlabu atdevi kā laba izglītība. Mani vecāki, piedzīvojuši Otro pasaules karu un divreiz zaudējuši visu (vispirms, pametot Latviju, un otrreiz, no Vācijas bēgļu nometnēm pārceļoties uz Ameriku un tur sākot visu no jauna), man vienmēr atgādināja: izglītība ir vienīgā lieta, ko tu vari paņemt sev līdzi. Tāpēc, pat nerunājot par uzņēmējdarbību, es saku: ieguldiet sevī, ieguldiet bērnos! Es pats vēl turpinu izglītoties, savos – 61 ar pusi – gados nepārtraukti izglītojos.
Ko un kā jūs mācāties?
Lasu grāmatas, piemēram, par ieguldīšanu, par klimata pārmaiņām, par pasaules lielo politiku, klausos podkāstus. Arī laiks ir ieguldījums. Laiku var ieguldīt, skatoties televīzijas programmas, kas nav pārāk izglītojošas, bet var ieguldīt arī izglītībā. Kādreiz ir jāatsakās no izklaidējošā un jāiet uz to, kur tiek paplašināts tavs horizonts. Jo pasaule visu laiku mainās.
Kā jūs no agronoma pārkvalificējāties par ieguldītāju?
Es pat neteiktu, ka pārkvalificējos, vienkārši turpināju savu izglītību. Mana pirmā nopietnā darbvieta pēc universitātes beigšanas bija profesionāla kādas amerikāņu lauku saimniecības vadīšana, tātad tur jau bija uzņēmējdarbība. Mani vienmēr ir interesējusi gan ieguldīšana, gan uzņēmējdarbība. Maniem vecākiem Amerikā bija neliela saimniecība, kurā audzējām gaļas lopus. Jau jaunos gados man ļāva būt par partneri, saņemt daļu ienākumu. Pēc agronomijas studijām ieguvu maģistra grādu biznesā, no turienes iegāju finansēs, bet lauksaimniecība, agronomija man visu laiku ir eksistējusi paralēli, esmu gan pats darbojies saimniecībā, gan ieguldījis lauksaimniecības zemēs un mežos, kas ilgtermiņā ir izrādījies ļoti drošs un ienesīgs ieguldījums. Tātad nevar teikt, ka esmu pilnīgi aizgājis no zemes, bet esmu turpinājis būvēt uz tās.
No jums reiz esmu dzirdējis investoram svarīgu jēdzienu – "spēja redzēt pāri paaudzēm". Vai mūsdienās šāda spēja vēl ir iespējama?
Tieši šobrīd Covid-19 mums par to liek padomāt. Pašreiz varbūt pat vairāk nekā pirms gada vai diviem. Mēs sākam saprast, kas ir svarīgi, kas ir būtiski. Otra lieta, ko beidzot nopietni uztver arī bizness, ir klimata pārmaiņas – es gribētu teikt, beidzot. Tas pagrieziens ir nācis tik lēnām, bet tieši pēdējos mēnešos ir sajūta, ka tas būtiski paātrinās.
Klimats pats jau nepaātrinās, šobrīd laukā ir normāla Latvijas ziema.
Jā, beidzot! Pirmo reizi piecos gados! Ceru, ka mūsu atmiņa zina, ka šādai vajadzētu būt ziemai. Daudziem veidojas saprašana. Ne jau visiem, esmu šokēts, cik tumsonīgi var būt pat izglītoti cilvēki. Pat mediķi Covid-19 jautājumā mani dažreiz šokē. Tomēr inteliģenti cilvēki, vadošais līmenis saprot problēmu nopietnību un sāk plānot. Piemēram, nekustamā īpašuma plānošanā tagad sākam skatīties pavisam citādi. Es vienmēr esmu bijis par ēku siltināšanu un energoefektivitāti, bet senāk tas bija sauciens tuksnesī. Šobrīd tā vairs nav, šobrīd visi saprot, ka tas ir būtisks jautājums, jādomā tikai, kā to panākt ekonomiski, lai klients to var atļauties.
Kuras durvis biznesam kovidkrīze ir aizvērusi, kuras atvērusi?
Daudziem tirgotājiem, tūrisma uzņēmumiem durvis ir aizvērušās. Ja šāds stāvoklis turpināsies vēl pusgadu, tad viņi durvis vairs neatvērs. Tas nenozīmē, ka būs beigušās šīs industrijas, bet savu dzīvi būs pārtraukuši šie uzņēmumi. Tajā pašā laikā interneta tirdzniecība ir augusi neticami strauji, elastīgā strādāšana ir būtiski augusi. Mūsu birojs pierādīja, ka vienā dienā varam visi aiziet un gadu vēlāk turpināt produktīvi strādāt, tikai 80 procentu strādāja no savām mājām vai pat ne no savām mājām – viena kolēģe aizbrauca uz Dāniju un vairākus mēnešus strādāja no turienes.
Protams, cilvēcisku kontaktu ļoti pietrūkst. Šodien esmu ieradies birojā – reizi nedēļā ierodos, un tā man ir kā svētku diena…
Tukšā birojā?
Nē, tas nav pilnīgi tukšs. 10–20 procenti darbinieku te ir, katrs savā istabā. Agrāk mēs bijām desmit vienā istabā.
Maskās savus darbiniekus vēl pazīstat?
Pazīstu! Pat smaidu var just. Varbūt esam iemācījušies intensīvāk novērtēt cilvēku pēc tā, kas vēl no sejas apskatāms ir palicis. Man tas ir ļoti nepieciešams, un esmu pārliecināts, ka birojs nav miris kā iestāde – tāpat kā veikali nav miruši kā iestādes, tiem tikai ir jāmainās. Kad pandēmija pāries (mēs nezinām, kad tā pāries, lai gan pāries noteikti), vietā būs nācis lielāks elastīgums.
Tātad labais, ko pandēmija būs devusi, būs apziņa, ka iespējams strādāt attālināti?
Ne visiem. Rūpnīcās, veselības aprūpē un vēl citur to nevarēs, bet biroju darbinieki un arī startapi jeb jaunuzņēmumi var strādāt daudz elastīgāk. Biroji arī dzīvos, tajos tikai būs mazāk cilvēku, un tiem, kas tur strādās, būs atvēlēts vairāk kvadrātmetru, būs labāka ventilācija.
Ko pandēmija biznesā mainīs neatgriezeniski?
Veikala būtība mainīsies, tirdzniecības centri mainīsies. Bet mēs vēl nezinām, kāds tas modelis būs, kāds būs interneta tirdzniecības un hibrīdtirdzniecības īpatsvars. Kas mainīsies neatgriezeniski? Grūti prognozēt, tas vēl nav tik redzams. Man liekas, ja mums vienā dienā atļautu atgriezties vecajās sliedēs, mēs lauztos pa tām durvīm tikt iekšā – veikalos, restorānos, kinoteātros, sporta zālēs… Dažos sektoros atdzimšana būtu ļoti strauja.
Kāds 2020. gads bija nekustamo īpašumu biznesā?
Es sagaidīju absolūto krīzi, bet tās nebija! NCH ietvaros, kas ir mans ikdienas darbs, mums ir labi pārdevušies mājokļi – šis nebija rekordgads, bet nekādā gadījumā sliktāks par iepriekšējiem. Tā kā cilvēki strādā mājās, viņiem vajag plašākas mājvietas, kvalitatīvākas, ar labāku ventilāciju, labāku vidi ārpusē, iespēju iziet ārā. Pēc tā mūsu ciematos ir labs pieprasījums. Vēl – mūsu birojs Mežaparkā ir labi iznomājies, mums šeit ir pievienojušās ļoti labas firmas un pēdējā gada laikā izbūvējušas neticami skaistus birojus.
Laimīgā kārtā mums šobrīd nav tirdzniecības centru, tirdzniecības centriem iet ļoti grūti. Ļoti labi ir gājis industriālās loģistikas centriem… Es teiktu, ka nekustamā īpašuma palātā vidējā temperatūra ir 36,7 grādi.
Kopumā pandēmijas dēļ kritums ekonomikā droši vien būs.
Gan jau būs. Mēs jau nevaram paredzēt, kā beigsies šis gads un kāds būs nākamais. Interesantais ir tas, ka valstis ir bijušas gatavas bezprecedenta ekonomikas stimulēšanai. Tātad principā naudas drukāšanai. Un izskatās, ka tās to turpinās darīt.
Cik ilgi to var darīt?
Kamēr ekonomika sāk pati iet. To var darīt, kamēr nesāk rasties inflācija. Kamēr inflācijas nav – un šobrīd nav tādu rādītāju, ka tas būtu būtiski ietekmējis inflāciju, jo pieprasījums un patēriņš kāpj nebūtiski –, tikmēr to teorētiski var darīt ļoti ilgi. Kā tas beigsies pēc trim vai pieciem gadiem, nezinu, bet valsts ietekme ekonomikā būtiski palielinās. Un šobrīd nav sektora, kas tam pretotos, visi ar atplestām rokām ir par. Pārmetums faktiski ir tām valstīm, kas dara mazāk nekā citas. Latvijai pārmet, ka tā dara mazāk nekā Lietuva un Igaunija.
Vai tā ir?
Es nezinu. Neesmu eksperts šajā jautājumā. Valstiskai ekonomikas stimulēšanai var būt arī negatīvas vai neitrālas sekas, ne tikai pozitīvas, tas ir jādara diezgan prātīgi. Domāju, ka Latvija iet vidusceļu, un šobrīd esmu ļoti gandarīts, ka mūsu vadītāji ir bijuši kompetenti – tā man izskatās.
Tātad jūs nevērtējat pārāk kritiski Kariņa valdības ierobežojumu politiku, tos te pastiprinot, te mīkstinot?
Esmu priecīgs, ka man tādi lēmumi nav jāpieņem (smejas).
Droši vien te jebkurš premjers un veselības ministrs tiktu uzskatīts par sliktu, jo situācija nav vienkārša.
Principā šie ir kara apstākļi. Paldies Dievam, tas nav karš "cilvēks pret cilvēku", bet "cilvēks pret dabu". Kara apstākļos reizēm lēmumi jāpieņem ļoti ātri, ir jāpieņem lēmumi, kuru sekas tu vienkārši nevari paredzēt, jo ienaidnieks arī visu laiku mainās un attīstās. Šajā gadījumā tas ir neredzams ienaidnieks.
Tātad tirdzniecībā pieņemtos ierobežojumus jums nenesas prāts kritizēt?
Es varu kritizēt nevis mūsējos, bet Eiropas līmeņa politiķus par gausumu un neizdarību vakcīnu lietā. Skaitļi rāda, cik strauji to varēja izdarīt Izraēla, Lielbritānija, ASV. Eiropa varēja rīkoties daudz, daudz straujāk, Eiropa ir bagāta savienība, mēs arī esam nevis nabaga, bet vidēju ienākumu valsts.
Karā reizēm valstis maina sabiedrotos un ienaidniekus, kā Somija Otrajā pasaules karā. Varbūt mums jāstājas no Eiropas Savienības (ES) ārā, ja gribam fiksāk tikt pie vakcīnām?
Nē, nē, tādā apgalvojumā jūs mani nekad nepieķersiet! ES un NATO ir tās labākās lietas, kas ar mums ir notikušas.
Ar NATO mums nepietiktu?
Mums nedotu tikai NATO. Nē, Eiropa ir laba lieta, burvīga lieta. Nevaru vien sagaidīt, kad Rail Baltica kursēs. Mums ir uz Rietumiem jārāpjas, jāuzupurējas, jādara jebkas, lai tik mēs būtu daļa no tiem.
Bet vai Eiropas Savienībā birokrātija nav par lielu?
Birokrātija visur ir liela! Domāju, ka tā tikai augs. Valsts procentuālā daļa ekonomikā pieaugs, līdz ar to, domāju, augs arī birokrātija. Es savā mūžā esmu redzējis tikai birokrātijas pieaugšanu – gan Amerikā, gan Lielbritānijā, gan šeit. Tā tas ir, un jāiemācās ar to sadzīvot. Vai Eiropas Savienībā birokrātija ir lielāka nekā citur? Nez vai.
Esat stāstījis, ka uz Latviju jūs atvilināja Latvijas Depozītu bankas vadība 1993. gadā, bet, tur strādājot, jūs nedēļas laikā konstatējāt, ka šī banka bankrotēs.
Jā, bet viņi tam neticēja.
Kādas ātra bankrota pazīmes jūs tur ieraudzījāt?
Es Amerikā biju strādājis bankas struktūrā, kas uzpirka citas bankas, tai skaitā bankas, kuras bija bankrotējušas. Tur redzēju, kā tās bankrotē: kad valsts uzraudzība 80. gados samazinājās, banku īpašnieki sāka uzskatīt šīs bankas par savām kabatas bankām, principā finansēja savus projektus. To pašu ieraudzīju arī šeit, ne tikai Depozītu bankā, bet arī citās – sistēmas ziņā tās bankas bija labas, bet līdzekļus tās izvietoja savos projektos, daudzi no tiem bija diezgan neveiksmīgi. Tām bankām nebija pašdisciplīnas. Man mēģināja iestāstīt, ka šeit viss ir citādi nekā Amerikā. Arī banku uzraudzība no valsts puses tajā brīdī bija ārkārtīgi primitīva, valsts par daudz uzticējās bankām.
Vai vēlāk jūs varējāt paredzēt to, ka plīsīs nekustamo īpašumu burbulis?
Vajadzēja paredzēt… Nē, es nebiju no tiem pirmajiem, kas teiktu, ka tas burbulis plīsīs. Nebiju arī no tiem, kas teica, ka tas turpināsies mūžīgi, bet tie bija ļoti patīkami gadi, kad tas burbulis auga. Tas tā kā aizmālē acis.
Dienā tolaik Ilmārs Rimšēvičs un arī daži citi rakstos brīdināja, ka burbulis var plīst.
Jā. Arī Kalvītis sāka ieviest inflācijas bremzēšanas aktivitātes, bet tas nāca par vēlu. Tas bija kredītburbulis. Pašreizējā krīze nav kredītburbulis. Šobrīd mums ir tieši pretējais, Latvijā pēdējos gados ir bijis stingri par maz kreditēšanas. Cik esmu lasījis par burbuļiem, atkopšanās no kreditēšanas burbuļa ir lēna un agonijas pilna. Mūsu kredītburbulis bija ļoti dziļš, atkopšanās prasīja vairāk nekā desmit gadus. No cita veida krīzes kā šī, kas nav saistīta ar kredītburbuli, atkopšanās var būt daudz ātrāka. Tas jautājums ir vairāk medicīnisks nekā komerciāls. Ja pandēmija atkāpsies lēnām, ja vīruss turpinās mainīties, tad krīze turpināsies.
Kā notikumi pasaulē ietekmēs Latvijas ekonomiku?
Es mēdzu teikt, ka mēs esam neatkarīgākā valsts pasaulē – no mums nekas nav atkarīgs. Īsti jau tā nav, šajā situācijā mums ir jānodrošina, ka mēs esam veseli, tas ir atkarīgs no mums. Bet tam, kā pasaule tālāk attīstīsies, mēs esam ļoti pakārtoti.
Kā pasaule attīstīsies? Jums ir prognozes?
Pasaules attīstība ir atkarīga no tā, kā attīstīsies pandēmija. Mani šokē tas, cik ātri attīstās vīrusa mutācijas. Pirms diviem trim mēnešiem es biju ļoti optimistisks: nāk vakcīna, viss kārtībā, gada beigās jau viss būs labi. Bet tagad ir neziņa, kā viss vēl attīstīsies.
Tātad tagad nekas nav paredzams?
Bet pasaulē jau nekas nav mainījies. Tā vienmēr ir bijis, vienkārši tagad mēs to labāk saprotam. Es, piemēram, nebūtu varējis paredzēt, ka es būšu brīvā Latvijā, strādāšu skaistā birojā Mežaparkā, ka man būs lauku īpašums… Arī daudzas pozitīvas lietas nevar paredzēt.
Investīciju sakarā neilgi pirms pandēmijas sākuma Alvim Hermanim Jaunajā Rīgas teātrī bija izrāde Svaigās asinis par firmu Theranos un tās vadītāju Elizabeti Holmsu. Kā tas var būt, ka pasaulē pazīstami cilvēki ļāvās apmuļķoties un investēja pasākumā, kas beigās izrādījās čiks?
Nuja, un kā var tādu cilvēku kā Tramps ievēlēt par prezidentu… Uz dažiem jautājumiem es jums nespēšu atbildēt. Theranos bija blēdība no A līdz Z, bet, lūk, jā… Viņi bija piesaistījuši pat Kisindžeru un vēl citus. Bet šie cilvēki jau nav spējīgi izvērtēt zinātni. Tur visa blēdība notika zinātniskā līmenī, tika dota falša informācija. Zinātni no malas izvērtēt ir grūti. Investori grib ticēt, ka zinātne ir tik pozitīva, kā viņiem tiek paskaidrots.
Jūs arī investējat zinātnē. Pēc kādas informācijas jūs vadāties?
Investēju, bet mēs nemēģinām uzpūst burbuli, un katrs solis tiek pierādīts, tas ir būtiski. It sevišķi jaunuzņēmumos tas tiek pierādīts no klientu puses – klienti izvērtē, un, ja viņiem ir interese, var spert nākamo soli.
Tātad jūs paļaujaties uz klientiem?
Lielā mērā. Tas ir viens no startapu pasaules stūrakmeņiem, ka ātri jādabū klientu verifikācija. Kādreiz tie ir tikai klienti, kas lieto par brīvu, bet jādabū viņu vērtējums. Viņi lietojot sāk arī atklāt kļūdas, kas Theranos droši vien nenotika. Visu zinātni, kas stāvēja aiz Theranos, varēja pārbaudīt un pierādīt mazos, nevis multimiljardu apjomos. Visi man zināmie Latvijas jaunuzņēmumi katru nākamo soli pierāda nelielos apjomos.
Apbalvojumam Gada investors 2020 nominācijā Gada investīcija par investīcijas apjomu un perspektīvāko nākotnes prognozi jūsu vārds lasāms divreiz: par 90 tūkstošu eiro investīciju digitālajā rehabilitācijas programmā pēc insulta Vigo Health un par 60 tūkstošu eiro investīciju mūzikas apmācības lietotnē Solfeg.io. Kāpēc izvēlējāties ieguldīt šajos jaunuzņēmumos?
Insults ir ļoti smaga un traģiska slimība. Pasaulē insultu skaits pieaug, lielā mērā tāpēc, ka cilvēki dzīvo ilgāk. Bet arī jaunākus cilvēkus var piemeklēt insults, piemēram, neveselīga dzīvesveida izraisīts. Pie pareizas, aktīvas rehabilitācijas daudziem cilvēkiem atlabšana var būt sekmīga, viņi var atgriezties pilnvērtīgā vai diezgan pilnvērtīgā dzīvē. Pēc diviem trim gadiem iznākums var būt ļoti atšķirīgs atkarībā no tā, cik ar šo cilvēku ir strādāts, – tas ir zinātniski pierādīts. Es to zinu, jo mana mamma Amerikā bija fizikālā terapeite, viņa daudz strādāja ar insulta pacientiem, un viņas pienākums bija palīdzēt viņiem atgūt daudzas spējas un iemaņas.
Problēma te ir tāda, ka strādāšana ar insulta pacientu nozīmē lielus cilvēkresursus, tātad naudu. Mana mamma brauca pie šiem pacientiem reizi nedēļā un tad vienu stundu ar viņiem strādāja, un pēc tam deva mājas uzdevumus, ko viņiem pašiem jāturpina darīt. Taču daudzi nevar atļauties pat šo vienu stundu nedēļā.
Ņemot vērā digitālās pasaules iespējas (tagad, kovidlaikā, ir pierādījies, ka digitālā rehabilitācija var ļoti pozitīvi ietekmēt iznākumu), ir iespējams izveidot efektīvi izplatāmu rehabilitācijas programmu. Tās izveidošanai ir nepieciešams liels ieguldījums, toties, kad tā ir izveidota, var izplatīt pa visu pasauli, būtiski paplašinot to cilvēku loku, kam pieejama rehabilitācija, un rehabilitācijas ilgumu – jo ilgāk, jo labāk. Tātad šādas programmas pozitīvā ietekme uz insulta pacientu atlabšanu var būt milzīga. Vigo Health to cenšas darīt un ne tikai cenšas – viņiem jau ir viena mēneša rehabilitācijas programma, ko var veikt mājās, viņiem ir pacienti, un ir bijis Rīgas Tehniskās universitātes pētījums, kurā tika secināts, ka programmas ietekme uz pacientu atlabšanu ir pozitīva. Tagad viņi attīsta programmu trim mēnešiem. Latvijā tā tiktu atestēta, un tad jāpārdod citām valstīm, citās valodās, atkal izejot cauri diezgan lielai pierādīšanai tajās valstīs – tas ir līdzīgi kā ar vakcīnām, kas katrā valstī ir jāpierāda, lai valsts vai apdrošināšana tās segtu. Digitālās terapijas industrija ļoti strauji attīstās, Vigo Health ir tikai viena specifiska šīs industrijas daļa.
Unikāla daļa? Vai līdzīgas programmas eksistē arī citur?
Cik zinu no programmas vadītāja Kristapa Kraftes, šobrīd komerciāli nekas tāds pasaulē nav pieejams. Protams, mēs neesam tik naivi, lai domātu, ka citur pie tā nestrādā.
Tātad šī investīcija ir jūsu ģimenes pieredzē balstīta.
Šobrīd man ir četras investīcijas Latvijas startapos, tās visas ir balstītas personīgajā pieredzē. Neesmu eksperts ne digitālajā veselībā, ne insultā, bet zinu apstākļus, esmu ar māti pārrunājis šīs terapijas. Investējot vienmēr ir vēlamas kādas priekšzināšanas tajā lietā, kurā investē.
Kādas ir jūsu priekšzināšanas attiecībā uz mūzikas apmācības lietotni Solfeg.io?
Vecāki mani sūtīja uz klavierstundām, ko es necietu. Bet labas sekmes man bija trompetes spēlēšanā. Esmu dziedājis koros, kamerkorī. Latvijā bērnus sūtījām mūzikas skolā. Profesionālā līmenī te apmācība ir augstvērtīga, bet dzelžaini stingra, maniem bērniem atņēma mācību prieku – instrumentu spēlēšanu viņi apguva labi, bet pēc mūzikas skolas beigām nolika tos malā un vairs nav aiztikuši, un mācību procesu atceras ar rūgtuma piegaršu.
Es priecājos par tiem cilvēkiem, kas Latvijā māca mūziku, viņi ir ļoti profesionāli, bet metodika ir novecojusi, tā cilvēkus pietiekami neaizrauj. Mūzika ir burvīga dzīves daļa. Ir pierādīts, ka tie, kas guvuši mūzikas apmācību, ir veselīgāki un karjerā tiek tālāk. To var izbaudīt visu dzīvi. Tāpēc ceru, ja abas šīs programmas – Vigo Health un Solfeg.io – būs labas, tām būs ļoti pozitīva ietekme uz cilvēci, man tuvus cilvēkus ieskaitot.
Ko jūs tagad biežāk ņemat rokā – trompeti vai zāģi?
Zāģi. Trompeti neesmu ņēmis daudzus gadus. Bet man ļoti patīk sabiedriska dziedāšana.
Dziesmu svētkus tagad ir nobremzējusi pandēmija, bet vai nākotnē, ja iedzīvotāju skaita samazināšanās Latvijā turpināsies, vēl būs kam dziedāt latviešu dziesmas?
Tas man ir sāpīgs temats. Bet cilvēku skaits samazinās visā Rietumu pasaulē, un arī Ķīnā tas sākas. Mēs tikai, tāpat kā Japāna, esam priekšā iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošanas ziņā. Vai būs kam dziedāt, atbildēt nevaru. Kā teica Napoleons, demogrāfija ir liktenis. Mēs varam radīt pozitīvu dzīves vidi, lai cilvēkiem ir prieks dzemdēt bērnus. Mani visvairāk uztrauc tas, ka tik daudzi ir izbraukuši no Latvijas. Tas ir ekonomisks jautājums.
Kura attīstība jums šķiet reālāka: ka atgriezīsies aizbraukušie vai ka Latvijā iebrauks cilvēki no citām zemēm?
Gan, gan. Esmu ļoti priecīgs, ka Rīgā ir daudz ārzemju studentu, daļa labi iemācās latviešu valodu. Ja mēs būsim normāla valsts, te būs daudz iebraucēju, Rīga vienmēr ir bijusi starptautiska pilsēta.
Kāda Latvijā ir vide jaunuzņēmumu attīstībai?
Ļoti pozitīva! Altum un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras aktivitātes ir atbalstāmas, tas ir valsts iesaistīšanās pozitīvais piemērs. Varbūt šajā ziņā esam atpalikuši no Igaunijas, bet no Eiropas noteikti ne.
Tātad varam pārfrāzēt Kariņa teikto: "Draugi, ir labi!" Paldies par sarunu!