Ēnu ekonomika Latvijā pērn bija 21,1% no iekšzemes kopprodukta (IKP), Igaunijā - 19,2% no IKP, bet Lietuvā - 18,2% no IKP, liecina nesen Rīgā publiskotais pētījums Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs, par kuru Diena jau rakstīja.
Savukārt kompānija Visa Europe maijā publiskoja pētījumu, kurā norādīja, ka Latvijā ēnu ekonomikas apjoms ir 26% no IKP jeb 4,2 miljardi latu gadā, bet Lietuvā un Igaunijā ēnu ekonomikas apjoms atzīts par nedaudz lielāku - 28% no IKP jeb desmit un pieci miljardi eiro (attiecīgi septiņi un 3,5 miljardi latu).
Jāpiebilst, ka atšķirīgi ēnu ekonomikas procenti no IKP dažādos pētījumos tiek minēti jau gadiem ilgi, jo tiek izvēlētas dažādas pētījumu veikšanas un datu interpretācijas metodes.
Nav labdarības iestāde
Visa Europe veiktais pētījums Ēnu ekonomika Eiropā, 2013 - elektronisko maksājumu sistēmu izmantošana ēnu ekonomikas apkarošanai liecina, ka ēnu ekonomikas apjoms Eiropā 2012. gadā sasniedza gandrīz 2,2 triljonus eiro (aptuveni 1,54 triljoni latu), kas līdzinās 19% kopējā Eiropas valstu IKP, bet kompānija paredz, ka 2013. gadā ēnu ekonomika nedaudz samazināsies un būs 18,5%.
Uzreiz gan jānorāda, ka Visa Europe nav labdarības iestāde, bet komercstruktūra, kura virza savas biznesa intereses, un pētījumā arī īpaši uzsvērts, ka aptuveni 10% ēnu ekonomikā iesaistītās naudas jeb ap 200 miljardiem eiro var tikt pārnesti uz legālo ekonomiku, paplašinot elektronisko maksājumu izmantošanu. Pētījumā uzsvērts, ka laika posmā no 2010. līdz 2012. gadam, par 8% palielinoties pirkumu internetā daudzumam, ēnu ekonomikas apjoms Eiropā samazinājies par 1,4%, turklāt valstīs, kurās attīstīts šis tirdzniecības veids, ēnu ekonomikas īpatsvars ir zemāks nekā citur Eiropā.
Tā Šveicē, Austrijā, Nīderlandē un Lielbritānijā ēnu ekonomika svārstās 7 - 10% no IKP robežas, bet virknē Austrumeiropas valstu tuvojas 30% vai pat pārsniedz šo rādītāju.
Domājams, ka tieši darījumu internetā apjoma pieaugums arī ir ļāvis Eiropai izvairīties no krasa ēnu ekonomikas īpatsvara kāpuma krīzes apstākļos, kad vairākās valstīs tiek īstenoti plaši taupības pasākumi, daudzviet palielinās bezdarbs, kā arī samazinās uzņēmēju ienākumi, bet nodokļu slogs īpaši nesarūk, drīzāk pretēji.
Konkurence saasinās
Visa Europe pētījumā paustā cerība, ka Eiropas valdības kā ēnu ekonomikas mazināšanas metodi izvēlēsies elektroniskos norēķinus, protams, atbilst kompānijas vēlmei visos iespējamajos veidos stimulēt bezskaidras naudas norēķinus, kas attiecīgi palielina kompānijas ienākumus. Sevis slavināšana Visa (un arī MasterCard) aktuāla kļuvusi arī tādēļ, ka vairākas valstis nevēlas izmantot šo sistēmu pakalpojumus.
Ķīna jau ieviesusi sistēmu China Union Pay. Atbilstoši Retail Banking Research aprēķiniem līdz 2011. gada beigām China Union Pay bija izsniegusi 32% visas pasaules aktīvo maksājumu karšu, kamēr Visa daļa bija 28%, bet MasterCard - 19%. Pārējās kartes bija izsniegušas dažādas galvenokārt vietēja mēroga maksājumu sistēmas, taču to kopējās daļas globālā mērogā ir nelielas. Piemēram, American Express daļa ir 1,1% no visu aktīvo karšu kopskaita.
China Union Pay apgrozījums, lai arī ir divas reizes mazāks nekā Visa, taču gandrīz sasniedzis MasterCard apgrozījumu. Būtiski mazāks ir vien veikto transakciju skaits - to ir attiecīgi 18,5 un 7,3 reizes mazāk nekā Visa un MasterCard. Vienlaikus sistēma turpina vērsties plašumā, pievilinot interesentus galvenokārt ar zemākām komisijas maksām, un, lai arī šobrīd 85% sistēmas darbības notiek Ķīnā, eksperti nešaubās, ka China Union Pay agrāk vai vēlāk kļūs par globāla līmeņa spēlētāju.
Tāpat savu nacionālo maksājumu sistēmu sākusi ieviest Krievija, atbilstoši kuras valdības plāniem valsts iekšējais tirgus varēs pilnībā atteikties no Visa un MasterCard pakalpojumiem, sākot ar 2015. gadu. Līdzīgi Ķīnai, Maskavu neapmierina fakts, ka Krievijas bankas komisijas naudā ik gadu samaksā abām lielajām sistēmām vismaz četrus miljardus ASV dolāru (nedaudz vairāk nekā 2,1 miljards latu), kuri aizplūst no valsts ekonomikas. Turklāt Visa un MasterCard pašas nosaka prasības, kādas jāizpilda bankām, lai tās pievienotos sistēmām, nerēķinoties ar nacionālo regulatoru viedokli un prasībām.
Lēmumam ir arī politiski iemesli. Tiek pieļauts, ka Visa cieši sadarbojas ar ASV varas iestādēm, un Krievijā pastāv bažas, ka šīs sadarbības rezultātā ASV slepeno dienestu rīcībā var nonākt konfidenciāla informācija par Krievijas pilsoņiem, to vidū arī amatpersonām. Visa šo iespēju gan noliedz, tomēr arī fakts, ka lielajām kompānijām ir visas iespējas jebkurā brīdī atslēgt vai ierobežot maksājumus kādam noteiktam karšu izmantotāju lokam, nevieš nedz Krievijas, nedz citu attīstības valstu valdību uzticību, it īpaši tādēļ, ka to attiecības ar ASV bieži ir diskutablas.
Iepriekš minēto iemeslu dēļ iespējas ieviest savas elektronisko maksājumu sistēmas apsver arī Dienvidamerikas valstis, Persijas līča valstis un Indija, kas gan pie reāliem darbiem pagaidām nav pārgājušas. Tomēr tendence ir acīmredzama, kamdēļ pieminētā pētījuma autorei Visa neatliek nekas cits kā meklēt argumentus savu tradicionālo tirgu aizvien lielākai elektronizēšanai. Vienlaikus pēdējais fakts nepavisam nenozīmē, ka apgalvojums par iespējām šādā veidā samazināt ēnu ekonomiku Eiropā būtu nepatiess.