To veido ievērojamā Krievijas horeogrāfe Alla Sigalova ar J. S. Baha un XX gs. komponistu Janna Ksenaka un Aveta Terterjana skaņdarbiem. Pirmās izrādes uz Nacionālās operas būs skatāmas 18. un 19. oktobrī.
Autsaiders
«Man tas ir stāsts par greizsirdību un mīlestību, un par tik lielu vīrieša pieķeršanos sievietei, kuras vārdā viņš var zaudēt veselo saprātu un pat nogalināt. Lai es varētu atveidot Otello un atrastu pareizās emocijas (mīlestību, greizsirdību, izmisumu un agresiju), man nācās daudz rakņāties sevī. Arī savās bērnības traumās,» atzīst Ņujorkā, Bruklinā, dzimušais, augušais un izskolotais, bet nu jau vairākus gadus Eiropā dejojošais mākslinieks. Lai gan Serža Deroša tumšādainais ķermenis (īsts Otello bez grima!) emocionāli izteiksmīgā žestā ekspresīvi uzrunā jau no afišas vien, viņš pats teic, ka neesot bijis viegli iejusties Otello ādā, jo ir atvērts, draudzīgs un smaidīgs. Tomēr, jo tuvāk nāk pirmizrādes datums, jo vairāk sajūtoties kā Otello - melnādainais karavadonis Venēcijā. Tātad - autsaiders. «Brīžiem es arī tā jūtos. Sevišķi, kad izeju uz ielas vai ieeju veikalā un redzu, kā cilvēki uz mani nolūkojas. Ne vienmēr jūtu, ka mani sabiedrībā pieņem kā savējo. Un tā ir ne tikai Rīgā, bet arī citur Eiropā,» viesis izstāsta.
Seržs Derošs ir piedzimis Ņujorkā tikai nedēļu pēc tam, kad viņa vecāki turp bija pārcēlušies no Haiti. «Mūsu mājās, ģimenē runāja kreolu, franču un angļu valodā, bet ārpus tās es izaugu amerikāņu kultūrā,» Seržs Derošs uzsver, ka tā viņam ir būtiska. Dominikānas Republikā, savu vecāku dzimtenē, viņš ir pabijis tikai kā ciemiņš un atzīst, ka dzīvot tur varbūt pat nespētu. «Tā bija pirmā neatkarīgā melnādaino cilvēku republika, ļoti nabadzīga zeme, bet ar lepniem iedzīvotājiem. Taču, ja kaut ko iedosi lūdzošam bērnam, pēc viena acumirkļa tev apkārt būs jau desmitiem tādu bērnu un tu vairs nesapratīsi, ko darīt,» viņš atminas ceļojuma iespaidus.
Nevēlas melnu princi
Seržs Derošs agri iemīlējies mūzikā un dzejā. «Kad man bija 15 gadu, es iestājos Fieorello H. S. LaGuardia mūzikas, mākslas un izpildītājmākslu skolā Kolumbijas avēnijā. No rītiem mācījos matemātiku un citus vispārizglītojošos priekšmetus, bet pēcpusdienā trenējos deju stundās. Tajās iepazinām ievērojamus ASV un Eiropas horeogrāfus: Forsaitu, Kilianu. Tā ir slavena skola, par to pat ir radīts mūzikls - filma (1980) Slava/Fame. Tiesa, tad skola bija vecajā ēkā, bet es jau mācījos jaunajā, kur blakus ir Linkolna centrs, Džuljarda mūzikas skola, Ņujorkas Metropolitēna opera. Tas bija lieliski, mācīties šajā kvartālā, pēc stundām gāju uz operu, baletu izrādēm un koncertiem.» Slavenajā mākslu skolā strādājuši pedagogi no visām pasaules malām un Seržs Derošs apguvis ne tikai baleta klasiku, bet arī Tap, afrikāņu, laikmetīgo, džeza un hiphopa deju, aktiermeistarību un dziedāšanu. Derošs juties lieliski skolā, kur katrs ir atšķirīgs un ikvienam ir ko teikt. Viņš arī šodien ir ļoti daudzpusīgs mākslinieks, kuram patīk mainība.
Seržs Derošs nekad neaizmirsīšot pirmo skatuves mācību praksi American Ballet Theatre. «Man tas bija izaicinājums, jo tur biju vienīgais melnādainais. Dažreiz jutu, ka ir problēmas mani pieņemt, piemēram, Gulbju ezerā cilvēki diez vai vēlas redzēt melnu princi?» stāsta Seržs Derošs. Viņš mākslas valdzinājumu un skaistumu redz sadarbībā. «Uz skatuves redzam mākslinieku, personību, nevis viņa tautību. Protams, ir lietas, kas afroamerikāņiem padodas vieglāk un labāk (piemēram, džeza deja), jo izriet no mūsu ķermeņa īpatnībām un enerģijas, tomēr galvenais ir tas, kā cilvēks izpaužas uz skatuves. Īsts mākslinieks, viņš saviļņos skatītājus, un tad ir vienalga, vai tas ir melns vai balts Otello,» spriež viesis, kurš Sigalovas baleta titulvaroni atveidos pārmaiņus ar Alekseju Avečkinu.
Kurā baleta stilā Derošs jūtas vislabāk? «Man patīk izaicinājums izmēģināt dažādību. Patīk piedzīvojums un jaunrades process. Svarīgi ne tikai, lai publika jūsmotu: cik viņš vīrišķīgs, kāda ir viņa kustību plastika, bet - ko viņš mums vēsta. Mākslā atbrīvoju emocijas un cenšos izstāstīt stāstu.»
Savus plastiskos vēstījumus Seržs Derošs sāka dzimtajā American Repertory Ballet (ARB) Ņūdžersijā, taču jau drīz aizceļoja uz Eiropu. «ARB man bija ļoti labs darbs, taču māksliniekam vienmēr jādzīvo uz koferiem, jāceļo,» stāsta Seržs Derošs, kurš pēc pirmā angažementa Brēmerhāfenes pilsētas teātrī Vācijā paspējis izdejoties gan Insbrukas operā, gan Grācas operā, kur tagad rit viņa otrā sezona. «Mana pirmā loma Eiropā bija sātans baletā Done One. Eiropā man bija daudz pārsteigumu, jo te balets ir balstīts ļoti precīzās detaļās, tās rūpīgi jāslīpē. Te viss ir mākslinieciskāks, rafinētāks, pat tad, ja šķiet, ka satura ziņā - patukšs.»