Sakārtot izmētātās rotaļlietas un salikt somā grāmatas un burtnīcas, sameklēt pazudušo sporta tērpu. Darīt visu bērna vietā, aizmirstot, ka tā ir bērna paša dzīve, kurā mums nav nekādu tiesību iejaukties un nogalināt viņa paša vēlēšanos izpausties.
Es neesmu sīkumaini kontrolējusi bērnu mājasdarbu izpildi, kaut arī par to nereti saņēmu netiešus pārmetumus. Varbūt to vajadzēja darīt, taču tad, kad pieķēru sevi pie domas, ka šādā veidā savu perfekcionismu uzspiežu bērnam, es vairs to nedarīju. Galu galā tā sliktā atzīme, kuru viņš saņēma, bija paša godīgi pelnīta.
Tagad domāju, ka skolas gaitu sākumā tomēr ir vairāk jāpaseko, vai bērns cenšas pildīt mājasdarbus, vai viņš vienkārši nepiemirst to izdarīt. Vēlāk jau tas kļūs par paradumu, vai nu labu, vai nu sliktu.
Cenšoties izdarīt kaut ko bērna vietā, vecāki var kļūt smieklīgi. Atzīšos, kopš vienā no meitas pamatskolas laika sacerējumiem par kāda latviešu klasiķa darbiem saņēmu vāju atzīmi, esmu pārliecināta, ka Rūdolfa Blaumaņa daiļradi es pārzinu sliktāk, nekā tas ir nepieciešams skolas programmā. Un jo vairāk esmu pārliecināta, ka mājasdarbus bērnu vietā rakstīt tik tiešām nevajag, vispirms jau tāpēc, lai galīgi nesagrautu pašcieņu. Acīmredzot skolotāja bija pietiekami gudra, lai saprastu, ka ar šo tekstu kaut kas nav kārtībā, un ielika adekvātu novērtējumu. Pēc tam ilgi smējāmies un nolēmām, ka labāk katra pati rakstīsim savus darbiņus, viņa skolā, es - avīzē.
Pēc kāda laika dzirdēju, kā viens tētis, diplomēts inženieris, sūdzējās, ka viņš salaidis kļūdas dēla matemātikas mājasdarbā. Dziļdomīgi klusēju un teicu - redzi, dārgais, tu šiem darbiem jau esi par vecu.