«Nekas neizdosies, ja esi kaut ko dzelžaini iecerējis,» stāsta Raimonds. «Vienmēr kāds izčakarēs, un visbiežāk tā ir likteņa mācība. Vismaz man tā bija.» Raimonds vispār tiek pieskaitīts neveiksmes putniem - ja gaisā laidīsies kaut viens balodis, tad noteikti, ka baloža pusdienas trāpīs viņam, ja uz asfalta būs banāna miza, tieši Raimonds uz tās paslīdēs.
Likteņa nozvērēšanos pret sevi Raimonds saprata jau sen, kad studēja ģeogrāfos. Reiz Raimonds ar kursa biedriem bija devies uz Gruziju. Kāpis kalnos, tieši tāpat kā citi, sajūsmināts savāca lērumu interesantu akmeņu. Salika linu maisā un pārsvieda pār plecu. Kad visa grupa zosu gājienā gāja pāri visai šaubīgajam tiltiņam, tieši kalnu upītes vidū Raimonda akmeņu kulei pārplīsa vīle un viss kalnu iežu paraugu vākums sabira upītē. Ar to vēl nebija gana - visi atveda īsto Gruzijas vīnu, tikai Raimonds - kā kāpa laukā no taksometra pie savas mājas, atsitās ar mugursomu gar mājas lieveni, un vīna trauks, māla blašķe, sabirza suķēs, vīns sasūcās somā ieliktajā apģērbā tā, ka baltais krekls nebija izmazgājams.
Nākamajās reizēs izbraukumos ārpus Latvijas notika tas pats - vienalga, ko Raimonds veda: franču sierus vai vācu baltās desiņas, vienmēr pazuda somas, sasitās trauki, apgāzās Turcijas medus podi. Ved ko vezdams piemiņas suvenīri tika apēsti jau pa ceļam.
«Laikam Merkūrijs, ceļotāju dievs, man dod saprast, ka ceļojumā jābauda ceļš, nevis jāskraida pa bodītēm, meklējot suvenīrus.»