Romu jeb čigānu minoritātē jūtamas sociāli kulturālas izmaiņas, kas ietekmējušas visas dzīves jomas, tostarp pat ģimenes vidi tuvāko radinieku starpā, kas ir sevišķi nozīmīga čigānu identitātes daļa. Situāciju labi raksturo kādas čigānu sievietes teiktais Latvijas presē: dzīve maina pat tradīcijas.
Ir acīmredzams, ka čigāni mūsdienās aizvien vairāk viens no otra atsvešinās, un ir labs jautājums, vai čigāni iepriekšējos gados no Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (ĪUMSILS) ir saņēmuši pareizos «vitamīnus-stabilizatorus», kas būtu stiprinājuši čigānu minoritātes spēju patstāvīgi spriest, uzņemties atbildību par savu kultūru un meklēt veidus, kā saglabāt savas etniskās īpatnības, vai arī tai ir lemts palikt bez sava mugurkaula. Vai čigāni kļuvuši drošāki? Vai čigāni Latvijā iepriekšējos gados ir saņēmuši pareizo stimulu būt drošākiem un stiprākiem starpkultūru saimē? Vai mums tikai piedēvē zināmus ieradumus un īpašības, vai arī esam tādi kļuvuši, sabiedrībai mainoties? Manuprāt, pamatproblēma ir tāda, ka par čigāniem nav pietiekami daudz informācijas.
Etnopsiholoģe Ilga Apine konstatējusi, ka etniskās parādības nav skaidrojamas pēc vienotas shēmas, jo katrai kultūrai ir sava attīstības loģika un tautām pastāv atšķirīgi jaunu pārmaiņu apgūšanas tempi, kā arī atšķirīga reakcija uz pārmaiņām. Par čigāniem ir vajadzīgs jauns skatījums, lai veicinātu darba devējiem vajadzīgās kompetences jeb jaunu zināšanu komplektu. Valsts nodarbinātības aģentūrai būtu jāorganizē karjeras un izaugsmes iespējas čigānu darba meklētājiem. Čigānu specifika būtu jāņem vērā policijai, sociālajiem dienestiem u.tml.
Iepriekšējos gados īstenotā programma Čigāni (romi) Latvijā nav pilnīga. Tiesa, tā ļāva čigāniem justies atbildīgiem, lemt un organizēt. Attīstījās ĪUMSILS un biedrību sadarbība, izpratne par etniskajām grupām, un parādījās jauni aktīvisti, kas centās mērot spēkus zināšanās un prasmēs. Rodoties daudzām romu organizācijām, čigānu vidū bija tāds kā sacensības gars. Par to liecināja gados jaunāki un vairāk izglītoti pārstāvji piesaistītajos projektos. Tomēr attīstījās arī tendence, ka biedrība vai aktīvists, kas saņēmis finansiālu atbalstu projektam, it kā nozīmēja «es esmu par tevi labāks». Čigānu biedrības savā starpā pat sacentās. Labi pārdomātā projekta gaitā parādījās jaunas, līdz šim neaprakstītas pazīmes čigānu sabiedrībā: čigānu aktīvistu politizēšanās, čigānu izglītotā paaudze jeb Lielais cilvēks u.c.
Ir novērots, ka čigāni nevilšus izveidojuši ietekmju tiltu ar Latvijas kultūrām, kas nu jau apdraud pašas čigānu kultūras pastāvēšanu. Pārskatot dažādus avotus, atklāju paradoksu: ne-čigāni čigānus vērtē augstāk un pozitīvāk, nekā šādas raksturojošās pazīmes parādās pašu čigānu vidū. Ir jāsecina, ka īstos, čigāniem paredzētos «vitamīnus» un pilnu to komplektu saņēmuši tikai daži, kas sakrīt ar teicienu: kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Pārējie saņem placebo - aizvietotāju, kas cilvēkam rada tikai sajūtu, ka viņš dabūjis īstu mantu.