Krāsaināk nekā īstenībā
«Pašlaik esam vienojušies, ka zēni TV, datoru un spēļu konsoles drīkst izmantot stundu dienā,» stāsta muzeja kuratore Marianna Auliciema, mamma astoņus gadus vecajam Matīsam un piecus gadus vecajam Mikum. Viņas skatījumā labs ir viss, kas ar mēru. «Mazos spēļu datorus dažreiz izmantojam, ja bērni tiek paņemti līdzi uz veikalu. Pašlaik restaurējam māju - jāizvēlas flīzes, krāsas un vēl daudz citu lietu, kas prasa laiku. Tad puišiem turpat veikalā mēdzam iedot šīs spēles. Esam priecīgi, ka šāda iespēja ir, bet, kad stunda aprit, tad jābeidz - esam diezgan strikti.»
Vecāki sekojot līdzi arī tam, ko zēni datorā dara: zina lapas, kurās viņi ieiet, dažreiz paši viņiem tās iesaka. Šaušanas, kaušanas spēļu vietā mēģina atrast ko citu -zooloģisko dārzu, to pašu Fermu. Reizēm izmēģina spēles kopā ar bērniem - viņi par to ir sajūsmā. «Ej te, ņem to, dari tā,» viņi mani māca. Es arī klausu,» smejas Marianna.
Ja vecāki neierobežotu, tad bērni, protams, pie datora pavadītu daudz ilgāku laiku. «Es viņus saprotu - tur ir īsts stāsts, tas ir labi izdomāts un uztaisīts. Tur var slēpties, cīnīties, kolekcionēt, uzvarēt, zaudēt un atkal mēģināt,» piekrīt zēnu mamma. «Man, protams, būtu vieglāka dzīve - nebūtu jākontrolē, vairāk laika būtu arī savām lietām un darbiem. Tomēr šīs lietas ir tik atkarību veicinošas. Pārējā pasaule uz tā fona kļūst pelēkāka.»
Marianna pirms pāris nedēļām pamanījusi BBC vēstījumu par zinātnieku atklājumu: bērniem vairāk nekā divas stundas dienā pie datora pavadīt nav veselīgi. «Brīnos, ka agrāk tas nav oficiāli pateikts, jo šķiet - mēs taču visi to zinām! Es pati universitātes laikā spēlēju spēles. Atceros - eju gulēt un vēl iztēlojos, kas man būtu jādara, kā es paveikšu to, tad to un vēl to. Negribu, ka mani bērni to piedzīvo tik agrīnā vecumā.» Otrs viņas pamatojums pašai sev ir - lai dēlu galvenās intereses būtu īstajā pasaulē.
Protams, ka dators nav tikai un vienīgi slikts. Vērojot savus dēlus, Marianna redz, ka tā ir svarīga socializēšanās sastāvdaļa - viņas bērniem ir kopīgas sarunas, intereses. Vai viņa pareizi dara, ierobežojot šīs aktivitātes, pati dažreiz šaubās. Ir arī padomājusi, ka cilvēkiem ir pārāk īsa pieredze, lai izdarītu secinājumus. Pat viņas Austrālijā pavadītajā bērnībā filmiņas rādīja tikai dažas stundas dienā un vienā TV kanālā, tagad viss ir mainījies.
Marianna pieļauj, ka neliela datoratkarība ir arī viņai pašai. «Mums ar vīru abiem ir darbi, kuros jālieto datori. Turklāt Austrālijā ir palikusi daļa draugu, radinieku - cilvēki, ar kuriem mēs gribam uzturēt saikni. Un kā gan tas mūsdienās notiek? Sociālajos tīklos. Jūtu, ka esmu no tiem atkarīga. «Vai man kāds nav uzrakstījis?» šī doma liek pievērsties datoram atkal un atkal... Lai rādītu paraugu, ierobežojam arī mazliet sevi.»
Ar vecāku ziņu
«Nekas dzīvē nav tikai vienpusējs, arī televīzijai ir labās puses un sliktās, tomēr viennozīmīgi, ka TV un datora lietošanai ir jābūt vecāku kontrolē - tas attiecas gan uz laiku, gan saturu,» uzskata Dace Čible, psiholoģe ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centrā Līna. TV līdz trim gadiem nav nekā tāda, bez kā bērni nevarētu iztikt, savukārt no datorspēlēm vajadzētu atturēties līdz skolas vecumam.
Līdzīgi domā Kristīne Leimane, acu ārste Acu veselības centrā. Viņa uzskata, ka līdz sešiem gadiem pie datora nav ko darīt. «Bērniem ir jāattīsta maņas - tauste, redze, dzirde, kas iet caur rotaļām un saskari ar reālo pasauli. Vecāki dažreiz saka: bērni iemācās skaitīt. Tomēr bērniem svarīgs ir priekšmetiskums, vieliskums.» Ārste uzsver, ka datora lietošanas lielākā problēma ir pārmērīga slodze redzei.
Ja grēka ābolā tomēr ir iekosts, K. Leimane bērniem līdz septiņu gadu vecumam datoram ļauj veltīt maksimums 15-20 minūtes dienā, bet TV - līdz 1,5 stundai, protams, ar pauzi. Viņa atgādina arī par attālumu un redzes leņķi: galvai jābūt ap 60 cm attālumā no datora monitora, vēlams, lai skata punkts būtu nedaudz no augšas - 15-20 grādu leņķī, raugoties uz datora centru. No psihologa viedokļa, līdz 12 gadu vecumam maksimālais pie elektroniskajām ierīcēm pavadītais laiks ir divas stundas, saka D. Čible. «Šķiet, ka problēma vairāk ir vecāku laika trūkumā, ka viņi ir noguruši un īsti nemāk iesaistīt bērnus kādā citā darbībā. Ieslēgt TV vai datoru - tas ir pats vienkāršākais risinājums. Pēc gadiem paši cīnāmies un mēģinām tikt no šī paraduma vaļā... Atkarība veidojas uz tā pamata, ka ir vēlme pēc kontakta. It sevišķi maziem bērniem - es gribu, lai kāds ar mani nodarbojas, lai kāds man pievērš uzmanību, un, kā mēs zinām, dators un TV nekad neatsaka. Mēs iespiežam pogu, un tas mums pievēršas un ir laipns jebkurā brīdī.»
Mazi bērni vēlas nevis skriet pa 10 pulciņiem, bet būt kopā ar mammu - palasīt grāmatu, pazīmēt, paspēlēties. Ja mēs piedāvāsim bērnam mūsu kompāniju, spēli, viņš noteikti labprātāk gribēs būt ar mums, nevis datoru. Līdz piecu gadu vecumam arī draugi vēl nav tik nozīmīgi, vecāki ir noteicošās autoritātes. Bērni ķer katru mirkli, kad mēs esam gatavi padarboties, paspēlēties.
Protams, mammai un tētim ir vajadzīga vēlme pavadīt laiku kopā ar bērnu. «Reizēm vecāki to uztver kā apgrūtinājumu - man ar viņu jāsēž, jārunājas. Varbūt var iedrošināt doma, ka bērna attīstībai tas daudz nozīmē, ka bērns to patiesībā gaida un viņam to vajag. Vecākiem nav jābūt kā cirka klauniem, jālēkā pa priekšu un viss jāpiedāvā. Līdztekus kopā pavadītajam laikam ir jāmāca bērniem pašiem atrast, ko darīt. Četrgadīgajiem varam ierosināt: varbūt tu gribi kaut ko uzcelt? Piecus gadus vecie ir paši aizrautīgākie zīmētāji - varbūt šoreiz pazīmēsim ar švammi vai zobu suku?»