Tas ir diezgan neiedomājami, ka XXI gadsimtā kāds politiķis varētu kādu indivīdu piespiest vai pierunāt radīt bērnu tāpēc vien, ka valstij tā vajag. Un valstij tā vajag tāpēc, ka, lūk, esam norūpējušies par savām nākotnes pensijām...
Cilvēce savā attīstības ceļā ir gājusi virzienā uz arvien lielāku indivīda izvēles brīvību gan izvēloties savu dzīvesveidu, gan radot bērnus un kontrolējot to radīšanu. Diezin vai šo garo attīstības ceļu tā vienkārši var pagriezt atpakaļ. Šis ceļš, protams, ir radījis savas sekas, bet nav jau arī tā, ka ietu uz pašiznīcināšanos. Vienlaikus ir attīstījušās tehnoloģijas un iegūtas zināšanas, lai nevajadzētu nedz tik daudz darbaroku, nedz tik daudz bērnu, lai vecākiem būtu cilvēka cienīgas vecumdienas.
Nav XIX gadsimts vai XX gadsimta sākums, kad citas izvēles kā precēties un radīt tik daudz bērnu, cik Dievs lēmis, lielākajai daļai cilvēku nebija. Iedzīvotāju skaits tajos laikos lielā mērā bija neierobežotas dzimstības un dzelžainu tradīciju rezultāts. Laiki un tikumi ir mainījušies. Lielai daļai to cilvēku, kuriem mūsdienās ir kuplas ģimenes, tā ir viņu brīva un apzināta izvēle, nevis aprēķins, ka viņiem un vēl citiem pensionāriem būs labi nodrošinātas vecumdienas. Bērni nav abstraktas darbaspēka vai nodokļu maksātāju vienības, bērni ir dzīves piepildījums, cilvēka mūža mērķis.
Mēs nevaram sevi mānīt ar ilūziju, ka kaut kāds valsts atbalsts, pabalsti vai politika pēkšņi mainīs cilvēku domāšanu un ka bērni jeb nākotnes nodokļu maksātāji skries pie mums kā pa konveijeru. Pat ja mēs tagad tā apzinīgi tos bērnus radīsim, ko viņi darīs pēc gadiem divdesmit darba tirgū? Vai viņiem tur būs vieta, ja mums pašreiz Latvijā «lieki» ir simtiem tūkstošu cilvēku un tādi būs pārredzamā nākotnē. Turpinot «efektivizēt» un attīstot tehnoloģijas, jaunas darbvietas diezin vai klāt nāks.
Varbūt diskusiju par dzimstības veicināšanu vietā mums beidzot ir godīgi jānovērtē situācija un valsts un individuālā līmenī jārēķinās ar to, ka iedzīvotāju skaits saruks, ka būs jāstrādā ilgāk, ka par vecumdienām jādomā vairāk pašam, nevis jāpaļaujas uz valsti utt. Un ka arī valsts ar mazu iedzīvotāju skaitu var būt gan labi pārvaldīta, gan pārtikusi.
Viss iepriekš teiktais gan neatbrīvo politiķus no atbildības par nākotnes vīzijām šai vietai zem saules. Tāpēc prasīsim no viņiem godīgu sarunu par to, kāda vispār viņu skatījumā ir cilvēces nākotne un Latvijas tautas vieta tajā.