Drāmas terapija ir jauns veselības aprūpes virziens Latvijā, lai gan pasaulē tā tiek praktizēta kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem. Tā ir atsevišķa mākslu terapijas specializācija ar daudzpusīgu lietojumu. Šo metodi izmanto darbā ar dažādām klientu un pacientu grupām, lai palīdzētu cilvēkam izprast sevi, strādāt ar emocijām, domām un uzvedību, izpausties radoši, atraisīt spontanitāti. Tas palīdz uzlabot veselību, dzīves kvalitāti un veicināt personības izaugsmi.
«Šis ir radošuma treniņš,» kodolīgi terapijas būtību raksturo drāmas terapeite Anna Šteina. Šopavasar Studijā DCH sadarbībā ar Senior Baltic speciāli senioru vecuma ļaudīm sākts drāmas terapijas bezmaksas nodarbību cikls, ko vada Anna.
Par sevi caur objektu
Dažādos vecuma posmos atšķiras akcenti, ko izmanto drāmas terapijā. Senioriem ar tās palīdzību iespējams koriģēt uzvedību, celt pašapziņu, veicināt sociālās prasmes. Grupas dalībniekiem tas nozīmē aktīvu darbu ar sevi. Terapijā apvienoti vairāki elementi no lomu spēlēm, teātra, psiholoģijas un grupu psihoterapijas, ar kuru palīdzību var sasniegt terapeitiskus mērķus - dažādu nopietnu saslimšanu simptomu mazināšanos, psihisko un fizisko integritāti, personības izaugsmi.
Nodarbības laikā izmanto drāmas un teātra elementus - stāstus, pasakas, metaforas, sapņus, maskas, grimu, priekšmetus. «Manā arsenālā ir rekvizītu koferis ar parastajām, pirkstu un roku lellēm, maskām, rotaļlietām, lakatiem, cepurēm. Tas nenozīmē, ka katrreiz visi rekvizīti tiek izmantoti. Dažkārt cilvēks nevar pateikt, izstāstīt, raksturot, kā viņš jūtas, bet viņš var izvēlēties kādu no šiem objektiem un caur to atklāt savas izjūtas,» skaidro Anna Šteina.
Šie rekvizīti nekalpo kā noteikti simboli konkrēta dvēseles stāvokļa apzīmēšanai - viens izvēlas, piemēram, cūciņu, lai parādītu, cik labi jūtas, cits to izvēlēsies, lai pateiktu, ka tā juties savā grūtākajā brīdī.
«Patiešām, ir grūti stāstīt par sevi, bet terapeite to visu pasniedz tā, ka stāstām! Un tas ir labi un interesanti. Piemēram, mums lūdz salīdzināt sevi ar koku - es nekad par to neesmu domājusi. Man patīk visi koki, bet kādu attiecināt uz sevi?! Tās ir atklāsmes, kas palīdz sevis izzināšanā,» atzīst terapeitiskās grupas dalībniece Juta Miķelsone.
«Klasiskajā psihoterapijā mēs runājam viens pret vienu, turpretim drāmas un arī citās mākslas terapijās pa vidu ir medijs, caur ko cilvēks runā. Tā ir vieglāk - runāt par sevi caur objektu. Tiek pārrunātas izjūtas, emocijas, pārdomas, viss, kas noticis spēles telpā un saistās ar dzīvi. Cilvēks izventilē savas emocijas, un viņam kļūst vieglāk,» stāsta Anna Šteina.
«Tas palīdz atraisīties, un tieši tāpēc arī eju uz šīm nodarbībām, jo parasti svešu cilvēku klātbūtnē man bijis grūti runāt par sevi,» piebilst Juta Miķelsone.
Droša laboratorijas vide
Ar darbību, dažādām teātra tehnikām un mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem drāmas terapija var palīdzēt sevis izzināšanā un dzīves jēgas apzināšanā, attīstīt saskarsmes iemaņas un mazināt spriedzi, apzināties savas personības spējas un potenciālu. Terapija palīdz mazināt emocionālus pārdzīvojumus, arī depresiju, dažādu psihisko saslimšanu simptomus.
«Te nenotiek padomu došana, bet dalīšanās - iespēja iegūt dažādus skatpunktus uz vienu problēmu. Tas ir ļoti vērtīgi. Turklāt grupas dalībnieki redz - izrādās, arī citiem ir savas grūtības,» norāda drāmas terapeite.
Drāmas terapiju Anna Šteina praktizē arī HIV/AIDS un psihiatrijas pacientiem, palīdzot tikt galā, piemēram, ar aizspriedumiem pret šo diagnožu skartajiem. Speciāliste norāda, ka problēma aktuāla ne tikai šiem pacientiem - sabiedrības aizspriedumu dēļ cilvēki bieži vien nerunā par savām slimībām.
Savukārt vecumā dzīvot pilnvērtīgi var traucēt psihoemocionālas problēmas, arī par tām ne visi gatavi skaļi runāt un tās atzīt. Taču tieši vecumā pastāv liels sociālās izolācijas risks - cilvēks noslēdzas sevī un par savām dvēseles sāpēm klusē. «Drāmas terapija balstās dažādos psiholoģijas virzienos, kādos var strādāt, lai šiem cilvēkiem palīdzētu trenēt noteiktas lietas šajā drošajā laboratorijas vidē,» saka Anna Šteina.
Arī iespēja pasapņot
Terapiju var realizēt gan individuāli, gan grupā. Pirms nodarbības terapeits katru grupas dalībnieku intervē, lai noskaidrotu vēlmes un iemeslu, kāpēc cilvēks izvēlējies apmeklēt šīs nodarbības. Ja potenciālās grupas dalībnieku mērķi ir līdzīgi, var darboties kopā.
«Sākumā baidījos - ja nu liks teātri spēlēt?» neslēpj seniore Elita Nagla, «bet nu esam atraisījušās. Nākam uz nodarbību un gaidām - kas šoreiz būs? Vislabāk patīk tie vingrinājumi, kas palīdz atmiņu trenēt, kustināt smadzenes.» Te tiek darbinātas ne tikai emocijas un fiziskais ķermenis, bet arī prāts, tā palīdzot uzlabot arī kognitīvās spējas, apliecina Anna Šteina.
«Varbūt grupā nonāksim arī līdz tam, ka izspēlēsim kādas ainiņas, bet terapijā nekas netiek uzspiests, vienmēr pastāv iespēja pateikt nē. Kāds varbūt kautrējas, sak, es neprotu, nekad to neesmu darījis... Bet mēs visi esam bijuši bērni, un tas radošais bērns mūsos sēž! Atliek tikai pārvarēt barjeru un atklāt sevī no jauna spēles prieku,» iedrošina terapeite.
Grupas kopīgā darbošanās tiek būvēta pamazām. «Sākumposmā uzdevumi un vingrinājumi vērsti uz to, lai grupas dalībnieki savstarpēji iepazītos. Protams, vienojamies, ka viss nodarbībās runātais paliek šajās sienās, lai ir drošības sajūta, ka izjūtās var dalīties,» stāsta terapeite. Viņa novērojusi - nodarbībās visai drīz grupas dalībnieki satuvinās, atklāj kopīgas intereses, arī biogrāfijas notikumus.
«Senioriem patīk atcerēties un izrunāt spilgtus notikumus pagātnē, viņi satiek skolasbiedrus, atklāj līdzīgus notikumus savā dzīvē - atrod kopīgo gan interesēs, gan dzīves gājumā. Tas ir atbalsta process, iespēja trenēt prātu, aizmirsties, nedomāt par ikdienas rūpēm. Un reizēm iespēja pasapņot,» mudina Anna Šteina.