Koka mājā, kas plānota pagājušajā gadsimtā, kur ūdens jāpumpē no akas, kur uz sirsniņmājiņu jāiet pagalmā vai kopējā dzīvoklīšu gaitenī, dzīvot grūti. Taču, ja koka ēkas tiek saprātīgi apsaimniekotas, restaurētas pēc XXI gadsimta komforta standartiem, tajās dzīvot ir ērti un nu jau arī moderni. Salīdzinot ar guļamrajonu namu bezsejainību, vecie koka nami aizkustina. Kad pasaulē zaļie sāka aktīvi lobēt koka māju unikalitāti, šīs idejas saslēdzās ar privāto restaurācijas kustību. Eiropā sāka novērtēt pilsētu komunālpolitiku, saprast koka namu vēsturisko nozīmi, izprast dzīves stila sociālo harmoniju. Pirmā bezdelīga, kad Latvijā sāka plaši novērtēt koka ēku neatkārtojamo unikalitāti, bija pēc grāmatas Koka Rīga izdošanas 2001. gadā.
XIX, XX gs. vizītkarte
Rīgas pirmie būvnoteikumi 1293. gadā paredzēja, ka Rīgā nedrīkst celt degoša materiāla mājas. «Koka mājas, kas Rīgā ir šobrīd, ir XIX gs. otrajā pusē un XX gs. sākumā radītas,» stāsta mākslas vēsturnieks profesors Ojārs Spārītis. Rīgas industriālā attīstība veicināja koka namu celtniecību, tās tika celtas kā strādnieku dzīvokļi, veidojot lielāko Rīgas koka māju apbūvi Iļģuciemā, Čiekurkalnā, Torņakalnā, Āgenskalnā, Dzegužkalnā. Pārsvarā šo apbūvi veidoja divstāvu nami ar minimālu apbūvi, sausajām tualetēm, maziem dzīvoklīšiem, ar krāsns apkuri, pagalmos uzceļot mazus šķūnīšus, ierīkojot zaļumu dobes.
Cita kvalitāte bija koka īres nami, kurus cēla vācu un jaunlatviešu namīpašnieki ap Baložu ielu, teritorijā ap Mārtiņa baznīcu, kā arī veidojot Kalnciema ielas apbūvi, kas mūsdienās folklorizējusies kā brāļu Dambergu kvartāls. Tie ir skaisti divstāvu, reizēm trīsstāvu īres koka nami ar mansardu, interesantām jumtu formām, ar tornīšiem, ar portāliem, ar logu slēģiem, kokgriezumiem, attēlojot Rīgas centra mūra namu dekorējumus. Dzīvokļos daudz istabu, augsti griesti, plašas telpas, kuras īrēja vai pirka vācu ierēdņi, vācu inženieri, vācu meistari, kas strādāja Rīgas fabrikās.
Trešā pakāpe koka mājām ir vasarnīcas ar verandām, stiklojumiem, vieglām konstrukcijām. Vasarnīcas pārsvarā bija Saulkrastu, Jūrmalas, Ogres, Baldones virzienā.
Maskavas forštate aiz Zinātņu akadēmijas, bijušā ebreju geto teritorija, Maskavas ielas mala, Kuzņecova fabrikas teritorija jāuzskata par interesantu vēsturisku aglomerikāciju, kā atsevišķu pilsētu, kuras vēsture ir «par maz pētīta un nav vēl līdz galam izprasta», jo 1812. gadā visa priekšpilsēta tika nodedzināta. «Šajā teritorijā noteikti ir vecākās Rīgas koka ēkas, kuras būvētas pēc 1812. gada, šīs mājas ir zemā kvalitātē,» konstatē Spārītis, norādot, ka Maskavas ielas mājas padomju laikā tika ignorētas, «koka mājām ļāva sabrukt, lai cilvēki atteiktos no kapitālistiskās dzīves paliekām». Līdzekļi, kas sākumā bija paredzēti veco māju restaurācijai, tika tērēti jauno māju celtniecībai tagadējos guļamrajonos.
Koks atkal modē
Arhitektūras kvalitāte parāda sabiedrības dzīves, vērtību un domāšanas kvalitāti. Diezin vai pēc simts gadiem guļamrajonus novērtēs kā Rīgu raksturojošu komponenti. «Mēs esam pārāk apauguši ar taukiem un ilūzijām, ka jādzīvo ir bagāti, vide atspoguļo noteiktu cilvēku mentalitāti. Koka ēkām piemīt vairāk labsirdības, bet ar mūra mājām var vairāk nopelnīt,» Dienai stāsta arhitekts Pēteris Blūms - viens no pirmajiem, kurš kopā ar domubiedriem Latvijā sāka strādāt pie koka namu saglabāšanas pilsētvidē. Rīgas vēsturisko mentālo esenci Blūms definē kā urbāno toleranci. Ja mūsdienās kāds to apzinātos un «iemestu vairākus miljonus kvartālu nopirkšanā un veidotu šos kvartālus kā atjaunotas, elitāras un zaļas teritorijas», ieguvēju būtu daudz. Arhitektam Blūmam piekrīt Spārītis, uzsverot, ka cilvēki novērtē, ja mājas atrodas desmit minūšu braucienā no centra, tomēr zaļajā vidē. Tā tika novērtēta Ķīpsalas koka apbūve, ko nekustamo īpašumu mākleri, zemes privatizētāji, padarījuši par ienesīgu biznesu un tomēr devuši Rīgai skaistu un sakoptu vidi ar priekšpilsētas šarmu.
Pilsētplānotāji aizmirsuši, ka koka mājām nepieciešami īpašnieki, jo «nabagi tādi nevar būt». Blūms koka mājām novēl «vidusslāni pietiekoši plašā spektrā», jo kādreizējās strādnieku mājas ar mazajiem dzīvoklīšiem ir dzīvošanai ļoti ergonomiska vieta samērā zemās īres maksas dēļ, viņš atļaujas pasapņot, ka šajās koka mājās visērtāk būtu dzīvot studentiem, jaunām ģimenēm, kā tas ir pierasti Somijā un Zviedrijā.
Urbānā evolūcija ir nežēlīga, ja tajā neiejaucas cilvēks. Ja valsts vai pilsēta vēlas kādu vidi saglabāt, tad tas nevar būt raksturīgi nabadzīgai, trūcīgai sabiedrībai. Ir nodokļu atvieglojumi, bet tie attiecas tikai uz kultūras pieminekļiem, koka mājas kā kultūras pieminekļi ir mazāk. Par mūra māju un koka māju maksājamie nodokļi ir vienādi, - Blūms uzskata, ka pret koka ēku savdabību, uzturēšanu «tā ir naža trīšana, lai tai rīkli ātrāk pārgrieztu» un panāktu, ka koka mājiņas sabrūk, laika zoba skartas, nevis apsaimniekotas.
Koka mājas ir Rīgas īpašā vizītkarte. To pierādīja Kalnciema ielas koka namu atjaunošana. Pirms NATO samita, piešķirot 400 000 latu, sadalot to «uz 24 ēkām», pierādījās, ka Kalnciema iela ir vides kvalitāte, kultūras vērtība, kā punkts, kurš spēj piesaistīt konkrētu interešu loku. Kalnciema iela tika veidota kā partnerības projekts, kur sadarbojās pašvaldība, valsts, ieinteresētie uzņēmumi un iedzīvotāji.