Atšķirībā no valsts nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēm Rīgas programma neuzsver latviešu valodu kā integrācijas pamatu, lai gan akcentē nepieciešamību to apgūt. Tāpat Rīgas programmā nav sadaļas par saliedētu sociālo atmiņu (piem., vienotu izpratni par Otro pasaules karu un okupāciju), kāda ir valsts dokumentā. Jaunā Rīgas integrācijas programma gan vēl nav pieņemta, un šodien to izskata domes Izglītības, kultūras un sporta komitejā. Opozīcijā esošie Vienotības deputāti norāda, ka atšķirībā no valsts politikas nostādnēm Rīgas programmā nav uzsvērts, ka integrācijai jānotiek uz latviešu valodas bāzes. «Ir teikts - viens no nosacījumiem, bet tam jābūt pamatnosacījumam,» uzskata deputāts Elmārs Vēbers (Vienotība). Vaicāta, ar ko Rīgas integrācijas programma atšķiras no valstī esošās, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane (GKR) atbild: «Valsts programmas pamatā ir etniskais elements, Rīgai ir nedaudz citi akcenti. Tomēr latviešu valoda arī Rīgas programmā ir viena no galvenajām prioritātēm, un Rīga diezgan dāsni piešķir naudu valodas mācīšanai.»
Savukārt Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete norāda - ja netiek stiprināta latviešu valodas lietošana, pārējie pasākumi ir tikai perifēri. «Lielie līdzekļi valodas apguvei ir mēģinājums radīt darbības ilūziju. Vai tiešām divdesmit gadu pēc neatkarības atjaunošanas mums joprojām jāatgriežas pagātnē un jāstiprina valodas apguve?» jautā I. Druviete. Jaunajā rīcības plānā valodas lietojuma ziņā gan ir pretēja tendence, piemēram, plānots izdot informatīvus materiālus vairākās valodās (latviešu, angļu un krievu) par līdzdalības iespējām valsts un pašvaldību līmenī un iespējām ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Tāpat iecerēts latviešu skolu skolotājus apmācīt par bilingvālo izglītību.
Integrācijas programmu izstrādājuši visu domes departamentu speciālisti, un tā skar daudzas jomas, piemēram, senioru, bērnu, cilvēku ar kustību traucējumiem integrāciju, uzsver E. Aldermane. Paredzēts izveidot nevalstisko organizāciju namu, tam atvēlot Ls 100 000 gadā. Ir pētīti Eiropas Savienības dokumenti, un tieši to ietekmē liela vieta ierādīta jauniebraucēju integrācijai. Imigrantiem jeb jauniebraucējiem plānots organizēt atbalsta pasākumus, naudu dos nevalstiskajām organizācijām, kas iesaista jauniebraucējus, tāpat izstrādās metodikas šurp atbraukušo bērnu apmācībai. «Mums jābūt gataviem strādāt ar šiem cilvēkiem, kad viņi iebrauks valstī, viņus nedrīkst atstāt pašplūsmā, lai būtu kursi, izglītošana par vēsturi, paradumiem mūsu valstī,» uzsver E. Aldermane. Tomēr E. Vēbers norāda - ja jauniebraucēji galvenokārt būs no Austrumiem un bērni papildinās krievu skolas, tad šī «integrācija» ne ar ko neatšķirsies no padomju laikiem.
Vaicāta, kādā veidā integrācijas pasākumus vērst uz cilvēkiem, kuri šeit dzīvo 50 gadu un joprojām nav iemācījušies latviešu valodu, E. Aldermane aicina būt reālistiem un likt šos cilvēkus mierā, lai dzīvo savu dzīvi citā informatīvajā telpā. Tomēr viņa uzskata, ka ar netradicionālām metodēm, rīkojot kaut vai kopīgu pagalma sakopšanu, pamazām var panākt, ka cilvēki vismaz dažus vārdus latviski iemācās un skatās LTV7 ziņas krievu valodā, nevis Krievijas kanālus.