Rīgas Doma mūzikas dzīves direktors. Tas ir tavs aicinājums?
Priecājos, ka manas aktivitātes var attīstīties vairākos virzienos. Ja man būtu tikai administratīva atbildība, tas noteikti nebūtu man, jo patīk pašam ģenerēt un īstenot mākslinieciskas idejas. Savu amatu uztveru kā iespēju izdarīt kaut ko labu, kalpot augstākai lietai, veidot koncepciju, vīziju. Kolēģi palīdz sakārtot praktisko pusi. Viens to nespētu. Augstākā laime un prieks ir pašam darboties mūzikā ne tikai ar Schola Cantorum Riga, bet arī ar Doma kori un vokālo grupu Laudate. Ar visu, kas Domā izveidojies desmit gados, kopš es šeit drīkstu būt.
Katedrālēs tagad satiekas tradīcijas un jaunais, vēsture un šodiena?
Ikvienam cilvēkam un nācijai būtu svarīgi apzināties tradīciju labā izpratnē - kā vērtību un fundamentu (pamatu), uz kura drīksti stāvēt. Ja apzināmies, ka šeit jau pirms 800 gadiem skanējuši gregoriskie dziedājumi, kas dažus gadsimtus vēlāk ir dokumentēti Rīgas misālē, īpašā Rīgas melodijas variantā, bet pēc tam darbojušies tādi nozīmīgi komponisti, kantori un Rīgas Doma skolas skolotāji kā Pauls Bucēns, Johans Valentīns Mēders un arī Georgs Mihaels Tēlemanis, viss dod sajūtu, ka tas ir vērtīgs un nozīmīgs, kas šeit notiek. Protams, mēs dzīvojam XXI gadsimtā, un mūzikai baznīcā mērķis ir gan celt Dieva godu, gan arī aizsniegt tos cilvēkus, kuri dzīvo mums apkārt. Tieši tāpēc es domāju, ka arī kaut kas jauns, reizēm varbūt eksperimentāls ir svarīgs.
Tavas gregorisko dziedājumu programmas ar Schola Cantorum Riga mēdz skanēt vēlu vakaros. Nakts lūgšana Doma jubilejas noslēgumā 30. jūlijā būs kas līdzīgs?
Šoreiz esam atkāpušies no tīri autentiskas programmas, kur skan tikai viduslaiku mūzika. Sadarbosimies ar diviem sitaminstrumentu virtuoziem Rihardu Zaļupi un Ivaru Kalniņu. Īpaši ar Rihardu esam diskutējuši, kā, nesagraujot seno tradīciju, ļaut tai dzīvot tālāk jaunā, modernā mūzikas valodā. Koncerts būs dialogs: skanēs viduslaiku dziedājumi un impresijas marimbai un citiem sitaminstrumentiem. Tādējādi ceram klausītāju ievest senlaicīgajā klostera lūgšanu pasaulē, taču arī likt sajust, ka tas notiek šeit un tagad, ar tevi.
Robeža ir bīstami trausla, bieži noved pie pagātnes kultūrvērtību kalpināšanas popkultūrā.
Svarīgākais ir mērķis, kāpēc tas tiek darīts. Manuprāt, nepietiek ar argumentu, ka gribam aizsniegt plašas klausītāju masas vai, vēl jo vairāk, gribam pārdot pēc iespējas lielāku albumu skaitu. Tā ir popkultūras domāšana par pirkšanu un pārdošanu. Manuprāt, eksperimentēt var un vajag, bet to nevar darīt bez dziļākas tradīcijas izpratnes. Ja senie dziedājumi tiek paņemti tikai kā materiāls, vieglprātīgi sadalīti un brīvi kombinēti, tie uzreiz zaudē savu būtību, un tad tā ir tāda «ņūeidžiska» peldēšana pāri dažādām tradīcijām. Ko varētu darīt? Apzināties tradīciju un tad mēģināt skatīties, ar ko var notikt saruna. Tad reizēm rodas labas, interesantas lietas. Var arī gadīties, ka eksperiments beidzas un dalībnieki atzīst: tas bija interesanti, bet tālāk neturpināsim.
Atceros, kā Džefs Reilijs no Kanādas grupas Sanctuary jūsu kopīgajā programmā staigāja pa visu Doma baznīcu, improvizēdams uz klarnetes. Tikpat aizrautīgi viņš spēlēja arī džeza klubā.
Tas raksturo augsta līmeņa profesionāli. Viņš dara ar sirdi un dvēseli, bet tur ir arī tīri profesionāls fundaments. Līdz ar to viņam ir daudz lielāka brīvība tradīciju rāmjos tomēr sacīt arī savu svaigu vārdu. Gregoriskais korālis gadsimtu gaitā ticis dziedāts dažādi. Improvizācija ir viens no kodoljautājumiem: arī gregoriskajā korālī var ievērot improvizācijas paraugus (melismus), kuri vienā brīdī tika piefiksēti. Ja to dara tik smalki kā Sanctuary un Džefs Reilijs, varam ieraudzīt, kā to darīt ar izpratni un lielu pietāti un vienlaikus - ekspresīvi. Tas sader.
Kā laikā, kad mūzikas vēsturi vēl mācīja, sākot ar Bahu un Hendeli, aizrāvies ar 600 gadu senāku kultūru?
Bija jau atmodas un garīgo meklējumu laiks, kad šeit lielām straumēm ieplūda daudz svaigas informācijas. Mani personīgi interesēja sintēze: vārds un mūzika. Kā dziedātājs, kantors vienlaikus varēja būt arī komponists? (Viduslaikos cantare un componere ir viens un tas pats.) Latvijā viesojās vairāki profesori, ar kuriem sadraudzējos. Drīz radās iespēja aizbraukt uz interesantiem semināriem ārzemēs un pat trīs mēnešus dzīvot benediktiešu klosterī Vācijā. Tā bija dzīves un mūzikas izziņa, meklējot avotus, no kuriem smeļam līdz pat šodienai. Tas ielika manā dzīves izpratnē stingru pamatu.
Tai vajadzēja būt satriecošai, neparastai pieredzei laicīga jaunieša dzīvē?
Tā tiešām bija ļoti īpaša pieredze meža vidū, tālu prom, klusumā, kur katru dienu septiņas reizes izskan gregoriskās lūgšanas un viss tiek izdziedāts un izdzīvots tā kā gadu simtiem. Manā rīcībā bija viesu celle vienā no klostera spārniem un regulāras sarunas ar vienu no mūkiem - tēvu Laurenciju, kurš tagad ir šī klostera abats. Bez šīs skolas es diezin vai spētu un arī uzdrīkstētos ar šo mūziku nodarboties. Jo tā nav koncertmūzika. Bez konteksta izpratnes un pietātes pret gadsimtu tradīcijām es būtu kā zilonis trauku veikalā.
Vai var skaidri zināt, kā dziedāja pirms 800 gadiem?
Daudz ko nevar zināt. Ir mainījusies cilvēka balss, fizioloģiskā uzbūve, pat balsenes garums. Bet daudz ko var rekonstruēt. Te jāpateicas pirmajiem rokrakstiem, kuri jau pastāsta daudz. Jābūt maksimāli informētiem, lai varētu celt savu ēku, savu interpretāciju, bet nekad nevarēsim apgalvot, ka tieši tā tas skanējis.
Gregoriskās nedēļas, kuras tu rīko vasarās, ir benediktiešu klostera gaisotnes un dienas ritma atspulgs?
Piedāvājam visiem - mūzikas mīļotājiem, mūzikas un teoloģijas studentiem, kora dziedātājiem - iespēju mācīties. Arī senos laikos vingrināšanās dziedājumos bija garīga disciplīna. Tas bija jādara regulāri, lai arvien vairāk ieietu iekšā. Gregorikas nedēļā Saldū no 31. jūlija līdz 4. augustam būs arī iespēja klausīties ļoti kvalitatīvas lekcijas: pirmoreiz viesosies benediktiešu mūks brālis Karleo no Nešadas klostera Vācijā. Viņš arī dziedās kopā ar mums.
Jābūt ticīgiem, lai saprastu?
Man patīk kāds sens rabīna izteiciens, ka bieži vien dziesma un dziedāšana iet ticībai soli pa priekšu. Kurp tas aizvedīs? Jābūt atvērtam. Iespējams piedzīvot pārsteigumus. Taču gregoriskajiem dziedājumiem ir tik daudz slāņu, dimensiju, ka pat ateistisks mūzikas zinātnieks atradīs kaut ko sev.
Var iedziedāties ticībā? Tikmēr dzied, kamēr parādās Svētā Marija?
Palasot Svēto Augustīnu, redzam, ka mistiskā pieredze viņam lielā mērā nākusi ar psalmu dziedāšanu. Tas tiešām tā notiek. Arī slavenā benediktiešu mūķene Hildegarde fon Bingene piedzīvoja dažādas atklāsmes. Domāju, tas bija iespējams tās vides dēļ, kurā viņa dzīvoja.
Tu arī iedziedājies ticībā vai biji kristīgi audzināts?
Es iedziedājos. Nebiju kristīgi audzināts. Tas bija daudzu meklējumu un arī atradumu posms manā dzīvē. Man bija iespēja studēt maģistrantūrā Vācijā baznīcas mūzikas augstskolā.
Stereotips vēsta - drūmie, dogmatiskie viduslaiki, askētiskie dziedājumi.
Viduslaiki ir ļoti nozīmīgs posms. Arī mūsu Latvijas, Livonijas vēsturē. Nenoliegšu - ne viss šķiet labs un pieņemams. Kā jau cilvēks ar saviem kārdinājumiem, cīņām un politiku. Mūzikas jomā man ir privilēģija vairāk izzināt pozitīvo. Tam, ka senie dziedājumi ir skarbi un monotoni, nekādā ziņā nevaru piekrist. Nekā tamlīdzīga. Tur var atrast ļoti lielu siltumu, lielu prieku, cilvēciskus pārdzīvojumus - satraukumu, mieru. Senie rokraksti parāda, cik lielos smalkumos tas viss tika attīstīts. Arī intelektuāli. Ļoti skaista, ļoti dziļa mūzika. Nav brīnums, ka tā vēl joprojām uzrunā daudzus cilvēkus. Nedomāju, ka tas ir tikai attālināts sounds (skanējums), kurā peldēties. Tas ir ieguvums, dārgums, ko es cenšos dot tālāk.
Kam paredzēta Doma 800 jubilejas programma? Draudzei, klausītājiem, tūristiem?
Lielākais izaicinājums, bet arī prieks ir visus šos cilvēkus apvienot zem viena jumta. Rīgas Domu ne velti bieži sauc par Latvijas garīgo simbolu. Tur jāatrod vieta katram - gan tūristam, kas ienāk uz piecām minūtēm vai uz mazu ērģeļu demonstrāciju, gan draudzei un Latvijas mūzikas mīļotājiem -, piedāvājot augstvērtīgu kvalitāti. Būtu bēdīgi, ja kāds no šiem aspektiem tiktu izstumts. Muzikālā programma ved vairākos virzienos. Man īpaši svarīgs bija komponista Ferenca Lista vārds, jo Lists, kuram arī šis ir jubilejas gads, sarakstīja slaveno prelūdiju Nun danket alle Gott Rīgas Doma Walker ērģeļu atklāšanai 1884. gadā. Rīgas Doma ērģeles atved uz Rīgu ne vienu vien mūzikas mīļotāju, un tā ir pirmā adrese, kur viņiem ierasties. Tām komponētais Lista skaņdarbs skanēs ērģeļmūzikas koncertā piektdien, 29. jūlijā. Ar senatnīgajiem gadsimtiem Rīgas Domā asociēsies mūsu koncerts Nakts lūgšana 30. jūlijā plkst. 22 vakarā sveču gaismā.
Kā to saglabāt pēc tam uz ielas, ikdienas steigā? Kā savienot dažādās pasaules sevī?
Katram jāsāk ar sevi. Ir labi, godprātīgi jādara savs darbs. Nevis kritizēt, bet nākt ar pozitīvu piedāvājumu. Būt godprātīgam un turēt vārdu. Tas ir pamatu pamats, ja gribam sabiedrībā pozitīvas pārmaiņas. Rīgas Doms man ir kā miera kuģis, kurš vienmēr no jauna sniedz stiprinājumu. Ikviens dzīvojot pieskaras abām pasaulēm. Katra paša izvēle ir, kurā virzienā pagriezties. Tas ir izšķirošais gan indivīdam, gan plašākā skatījumā. Gudrība māca: ja skaties tikai priekšu, nereti maz cerības var atrast. Bet, ja paceļ acis vairāk uz augšu, vienmēr ir cerība.
Kāpēc tieši vissliktākais - kari, agresija, terorakti - lielā daļā gadījumu notiek svētu lietu vārdā? Ticības, Dieva, dzimtenes vārdā.
Tā ir liela traģēdija un ļoti liels pārpratums. Tas nāk no lepnuma, no neiecietības. No nespējas pieņemt un mīlēt svešo. Kristietība taču māca mīlēt savu ienaidnieku un aizlūgt par viņu. Viss negatīvais, kas notiek, it kā piesedzoties ar augstiem ideāliem, ir ļoti liels pārpratums. Pašos pamatos nesaprasta būtība.
Ko dari, ja netaisnība vai pāridarījums skar tieši tevi?
Esmu emocionāls cilvēks un noteikti esmu pieļāvis kļūdas, taču droši zinu - vispirms jāstrādā ar sevi. Manuprāt, viena no lielākajām gudrībām ir pastāvība un uzticamība cilvēku vidū. Tas var notikt tikai tad, ja cilvēks pats ar sevi strādā, ja pats mēģina slikto no sevis ravēt ārā. Taču ir situācijas, kad par taisnību ir jāiestājas, un tas ir ļoti nepieciešami un svarīgi. Lielākā gudrība ir - tā teicis arī Kurts Vonnegūts - atšķirt šīs situācijas. Kur tu vari kaut ko mainīt, ir jāiet un jādara. Kur nav iespējams mainīt, tur iespējams skatīties uz iekšu un gūt sev atziņas, mēģināt augt pārbaudījumos.
To ne vienmēr var skaidri saprast. Vieglāk grūtsirdīgi nopūsties - ko nu mēs!
Daudz labāk ir darīt un kādreiz arī ieskriet ar pieri sienā (arī man tā ir gadījies) nekā dzīves beigās paskatīties atpakaļ un konstatēt, ka tā īsti nekad neesi uzņēmies iniciatīvu un mēģinājis darīt. Domāju, ka tā ir daudz lielāka traģēdija. Bieži lielāks ļaunums ir nevis darīt sliktu, bet gan kaut ko labu nedarīt. Svarīgi neiekrist rutīnā. Svarīgi jautāt, kur mans ceļš ved tālāk.
Tava pasaule ārpus senajiem dziedājumiem un baznīcas mūriem?
Man ir daudz draugu daudzviet Eiropā, un ar ģimeni labprāt ceļojam. Patīk apceļot senas pilsētas un klosterus, lasīt leģendas un stāstus par cilvēkiem dažādos laikos. Ir vienmēr no jauna aizraujoši to izzināt. Ļoti patīk mans pasniedzēja darbs Mūzikas akadēmijā. Redzu to kā savu aicinājumu: kaut ko no tā, ko esmu sapratis, nodot tālāk citiem. Ir liela laime kontaktēties ar studentiem, savstarpēji iegūt domu apmaiņā.
Kā apceļo leģendām apvītās katedrāles un klosterus?
Ļoti dažādi. Esam ar riteņiem braukuši un, kad bērni paaugsies lielāki, tā ceļosim vēl vairāk. Šovasar esam iecerējuši ar mašīnu apceļot vairākas skaistas Vācijas pilsētas un apciemot draugus Nīderlandē. Mums ļoti patīk Šveice. Tur ir tik daudz, ko izzināt: dažādas kultūras, dažādas valodas.
Cik valodu esi apguvis?
Tikai nepieciešamākās: vācu, angļu, krievu. Nedaudz arī itāļu. Un, protams, latīņu valodu, kas ir mana ikdiena. Tā ir absolūti nepieciešama, lai orientētos senajā mūzikā. Lai zinātu smalkumos, par ko dziedi.
Esam raduši uzskatīt latīņu valodu par nedzīvu pagātnes un zinātnes valodu - floras un faunas nosaukšanai, ārstu receptēm, sakrālajiem tekstiem. Ko tev pavērusi šī senā valoda?
Ļoti plašus apvāršņus. Tā nav tikai vulgāta, Bībele latīņu valodā. Tie ir arī daudzu baznīctēvu teksti, ar kuriem iznāk saskarties, studējot gregorisko korāli. Tā ir ļoti dzīva un loģiska valoda. Man ļoti patīk, ka tā ir kompakta: ar pāris vārdiem var pateikt būtiskas dzīves patiesības. Klosterī man teica, ka ar vienu īsu latīņu valodas vārdu var nodzīvot veselu nedēļu, vairāk teksta nav nepieciešams. Pāris psalmu vārdu var atklāt dziļākas patiesības. Latīņu valoda ir fundaments, uz kura stāv visa Rietumeiropas kultūra. Tas ir mums visiem kopīgs mantojums. Fascinējoši!
Vajadzētu atjaunot latīņu valodas mācīšanu skolās?
Ģimnāzijā pilnīgi noteikti, kā ir daudzās ārzemju skolās. Jo tas iedod pamatīgu humanitāru fundamentu. Lai saprastu pagātnes domātāju darbus, tos jāvar lasīt oriģinālvalodā, un ir milzum daudz literatūras. Nemaz nerunājot par dziedāšanu. Pie katras iespējas atkārtoju: ja nesaproti, ko nozīmē katrs vārds, tu kā interprets sevi apzodz. Varbūt romantiskajā mūzikā vēl iespējams peldēt, bet ne citos mūzikas stilos, jo, piemēram, viduslaiku vai baroka mūzika balstās uz retoriku. Un kas tā par retoriku, ja nezini, par ko ir stāsts?
Kā raugies uz Latvijas skumjo realitāti - emigrācijas procesu, tautas izklīšanu pasaulē?
Normāli, pareizi būtu, ja cilvēks dzīvotu savā tēvzemē un būtu par svētību gan sev un savai ģimenei, gan savai zemei, valstij. Gudri prāti mums ir ļoti nepieciešami. Nesavtīgi, kas spētu virzienu mainīt. Esmu optimists un gribu tāds palikt. Vēlos arī pats ieguldīt, cik ir manos spēkos un saprašanā, lai procesu pagrieztu citā virzienā. Lai augsta līmeņa profesionāļi tepat atrastu sev cienīgu nodarbi un varētu kalpot kopējai lietai. Es domāju, risinājums ir: tiem, kuri atrodas svarīgos amatos, ir atbildīgi jādara sava lieta un jāpalīdz jaunajiem - tas ir viens no būtiskajiem atslēgvārdiem. Kādā brīdī varbūt pat paejot sānis, bet dodot vārdu jaunajiem. Lai ikviens, kuram izdodas izsisties, var teikt: lūk, šie daži cilvēki bija tie, kuri man noticēja savā laikā, kuri mani atbalstīja un iedrošināja. Es vēl joprojām ticu, ka tas ir iespējams.
Rīgas Doma 800 gadu jubilejas pasākumu programma: www.rigasdoms.lv.