Kandidātu galīgā izvēle darbam ES izpildvarā ir EK prezidenta ziņā, taču viņš tos izvēlas no dalībvalstu valdību piedāvātajiem kandidātiem. Tāpēc galvenā atbildība par katru no tiem piekrīt attiecīgās valsts valdības vadītājam. Tāpēc - arī ņemot vērā Latvijas bēdīgo pieredzi, premjerministra Induļa Emša (ZZS) rīkošanos ar šo amatu kā vietējā partiju tirgus preci - ir nepieciešama diskusija par iespējami plašu kandidātu loku. Un pirmām kārtām - par kandidāta izvēles procedūru un profesionālajiem kritērijiem.
Premjerministrs Valdis Dombrovskis ir paziņojis, ka Jaunā laika kandidāte ir partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, līdz ar to krasi ierobežodams kandidātu loku. Vēl vairāk to sašaurināja Tautas partija, kas atbildēja ar savu piedāvājumu - ārlietu ministru Māri Riekstiņu. Jo, ja premjerministram ir jāizvēlas starp paša partijas kandidātu un citas partijas virzītu, tad izvēle kļūst acīmredzama.
Arī citas partijas spēlē līdzi, it kā būtu runa par partijas pārstāvi ES. Sabiedrība citai politikai piedāvā savas partijas biedru, bijušo ārlietu ministru Arti Pabriku (kas savulaik «turēja īkšķi» par «valsts pārstāvi» Ūdri). LPP/LC Andris Bērziņš teic, ka virzītu bijušo premjerministru Ivaru Godmani, kad būtu pienācis īstais laiks. ZZS kandidātus no sava vidus nepiedāvāšot; kā skaidro Augusts Brigmanis - ņemot vērā «epopeju» ar Ūdres virzīšanu.
Citā grāvī iebrauc Pilsoniskās savienības līderis Ģirts Valdis Kristovskis, pamatodams savu aicinājumu visām koalīcijas partijām kopīgi virzīt komisāra amatam pašreizējo enerģētikas komisāru Piebalgu (kurš ir paziņojis par savu nevēlēšanos kandidēt), ka «vajadzētu šinī brīdī, kad Latvijai ir nestabils vērtējums, izvirzīt kādu, kam ir autoritāte un kurš strādā Latvijas interesēs».
EK nav partiju pārstāvniecība, tās locekļi nepārstāv arī savu valstu intereses, un tieši Piebalgs ir tam labs piemērs. Būdams amatā, viņš ir asi kritizējis Latviju, proti, tās valdības, piemēram, par nepārdomāto aizraušanos ar tādu lielprojektu idejām kā atomelektrostacijas būvniecība, par aizkulišu kombinētāju nespēju izkalkulēt, vai tiem izdevīgāk būvēt gāzes vai ogļu elektrostaciju, bet it īpaši par tuvredzīgo vienaldzību pret atjaunojamajiem energoresursiem. Piebalga darbs lieliski pamato tēzi, ka tas, kas labi Eiropai, ir labi arī ES dalībvalstīm, protams, arī Latvijai.
Dalībvalstu interešu saskaņošana notiek starp valdību vadītājiem augstākajā politiskajā lēmējinstitūcijā Eiropadomē, savukārt Komisija ir ES kopēja izpildvara. Par konkrētām ES politikas jomām atbildīgie komisāri nesaņem norādījumus no valstu valdībām. Stājoties amatā, tie Eiropas Kopienu tiesā svinīgi apsola veikt amata pienākumus pilnīgi neatkarīgi un Kopienas vispārējās interesēs un nelūgt un nepieņemt nevienas valdības vai citas struktūras norādījumus.
Tātad partejiskā piederība un gatavība lobēt savas valsts intereses uz citu valstu rēķina ir negatīva kvalifikācija. Par diviem pašlaik oficiāli izvirzītajiem kandidātiem var teikt, ka Āboltiņa ar visu savu kvalifikāciju tieslietās nebūtu kandidāte, ja nebūtu premjerministra partijā, bet Riekstiņš ar savu pieredzi ārlietās varētu būt kandidāts, ja nebūtu partijā, kuras līdzšinējā darbība pārāk bieži bijusi apšaubāma. Kandidātam ir jābūt politiķim nevis vietējo darījumu taisītāja nozīmē, bet gan kā ES politikas profesionālam zinātājam. Šādā ziņā sekmīgas izvēles paraugs bija arī Sandra Kalniete, pirms tam diplomāte, kas pusgadu strādāja EK, taču netika virzīta pastāvīgam komisāra amatam, jo bija «nepareizajā» partijā, kad «pareizās» sāka tirgu.
Britu laikraksts The Economist, 2007.gadā izvēlēdamies Piebalgu par «gada eirokrātu», atzīmēja, ka viņš esot spoža reklāma postkomunistisko valstu politiskajām spējām, un uzsvēra, ka «atšķirībā no vairākuma pārējo komisāru viņš saprot sava darba gan tehniskās, gan politiskās dimensijas». Ja Piebalgs vairs nevēlas kandidēt, tad vismaz ir šim darbam nepieciešamo īpašību paraugs, un Dombrovskim, kam kandidāta izvēle pašam ir politiskās gudrības pārbaudījums, šo procesu būtu vajadzējis sākt tur, kur iepriekšējā reizē valdība bija spiesta pabeigt - meklējot Eiropas lietās pieredzējušu, politiskos skandālos, aizdomīgos darījumos un partiju intrigās nesakompromitējušos profesionāli.
Priekšroka acīmredzot būtu dodama cilvēkiem ar pieredzi diplomātiskajā dienestā vai darbā Eiropas institūcijās. Jau ir minēts ES statistikas biroja Eurostat Ekonomiskās un reģionālās statistikas departamenta direktores Innas Šteinbukas vārds, un droši vien viņa nav vienīgā, ko varētu apspriest. Piemēram, Piebalga biroja vadītājs Andris Ķesteris (var atgādināt, ka Piebalgs bija Kalnietes biroja vadītājs) ir bijis gan vēstnieks ES (tāpat kā pirms tam Piebalgs), gan Latvijas iestāšanās ES sarunu delegācijas vadītājs (viņa vietnieks delegācijā bija Piebalgs).
«Mums ir jāvirza profesionāls komisāra amata kandidāts ar svešvalodu zināšanām un pieredzi darbā ar ES institūcijām un likumdošanu,» Dombrovska pārstāve teica laikam taču ne savā vārdā. Tad nu premjerministrs varētu izbeigt pārcilāt partijniekus un ķerties pie kandidāta meklēšanas atbilstoši paša uzstādījumam.