Ir nepieciešama vadības, pārraudzības sistēma, kas starpvalstu līmenī ir diezgan vāja. Piemēram, strīdu risināšanas kārtība ir katra dalībnieka, starptautisko attiecību subjekta, ziņā. Tā tranzīta krīze 2006.-2009. gadā varētu būt mazāka, ja Krievija strīdu risināšanā vadītos pēc Enerģētikas hartas*. Tomēr trūka savstarpējas sapratnes un uzticēšanās. Krievija netic ES, ka Enerģētikas harta ir objektīvs dokuments, nevis rīks ES interešu aizstāvībai, tāpēc Gazprom neizmantoja hartas noteiktos strīdu risināšanas mehānismus.
Kādreizējais naftas magnāts Mihails Hodorkovskis janvāra beigās publiskā vēstulē aicināja Rietumu elites enerģētikas darījumos ar Krieviju pirmajā vietā likt to politiku, kas saistās ar cilvēktiesībām, demokrātiju u. tml.
Hodorkovska vēstuli neesmu lasījis. Runājot par ārzemju un pašmāju privāto investoru interesēm saistībā ar viņu Krievijas investīciju drošību, kas acīmredzot ir Hodorkovska un daudzu citu bažu iemesls, jāsaka, ka JUKOS gadījums bija izņēmums. Jā, svarīgs, jā - skaļš izņēmums, un tomēr - izņēmums. Ir pazīmes, ka Krievija tomēr ir atvērta reformai arī šai ziņā, un varētu notikt zināma tirgus liberalizācija.
Krievijas oficiālā politika ir mazināt atkarību no energoresursu eksporta. Cik reāls ir šāds plāns pārskatāmā nākotnē?
Atkarības mazināšana no «naftas adatas» ir nepieciešams mērķis, lai gan grūts. Pirmām kārtām tas nozīmē pašas naftas un gāzes rūpniecības modernizāciju, lai vispār būtu iespējams visu šo procesu nostādīt uz noturīgas attīstības sliedēm. Tas nozīmē energoefektivitāti un jaunāko tehnoloģiju ieviešanu. Kad tas būs darīts, naftas un gāzes nozare jau pavilks aiz sevis visu pārējo. Bez naftas un gāzes nozares modernizācijas viss pārējais būs ļoti sarežģīti.
Tas galvenokārt nozīmē investīcijas?
Arī. Tāpat šo investīciju atbalsta, nodrošinājuma politiku utt. Arī tā pati energoefektivitāte. Ir jārada enerģētikas komplekss ar mazākiem zaudējumiem ražošanas un transporta posmos un kurā ir kaut kāda pieprasījuma regulējuma politika. Pārējās nozares pievilksies. Ja naftas un gāzes jomā notiks zinātniski tehniskā rosība, tad ķīmija un daudzas citas sfēras un zinātnes tiks iekustinātas līdzi. Tāda ir arī vairāku Eiropas valstu pieredze.
Nafta un gāze pēc būtības ir augsta līmeņa tehnoloģiju joma. Kad runājam par neatkarību no jēlvielu eksporta, tas nenozīmē, ka mēs Krievijā taisāmies grābt sienu.
Kas kavē Krieviju pievienoties Enerģētikas hartai?
Galvenokārt tas ir savstarpējās uzticības trūkums starp Krieviju un ES. Prezidents Dmitrijs Medvedevs no savas puses ir piedāvājis konceptuālu pieeju, kas ir ļoti līdzīga hartas līgumam. Principi ir tie paši. Bet ir jāsaprot, ka pirmām kārtām Krievija negrib spēlēt to pašu spēli, ko spēlē ES, un tā arī nepiešķirs ES monopoltiesības regulējošo normu radīšanā. No otras puses arī ES Krievijas iniciatīvu neuztvēra labvēlīgi.
Runājot par tiesiskajām grūtībām, ļoti sarežģīti ir tanzīta jautājumi, kas pašlaik ir uz sarunu galda - tranzīta protokols, kas tiek apspriests un slīpēts nu jau deviņus gadus. To laikā tajā ir jau tik daudz kompromisa elementu, ka, manuprāt, tas varētu kalpot par bāzi starptautiskai sadarbībai.
Investīcijas - arī problemātiska sfēra. Ja saka: klau, dosim katram investoram ieguldījumu aizsardzības garantijas starptautiskā līmenī, tad gan Eiropā, gan Krievijā tas rada skepsi. Sevišķi ja runa ir par jaunām investīcijām, kas tikai vēl būs. Enerģētikas hartas līgums pašlaik ir vienīgais juridiskais dokuments, kas ļauj nodrošināt ekoloģisko investīciju drošību. Noturīgas attīstības sakarā ekoloģija dažkārt tiek aizmirsta, bet tā ir ļoti nozīmīga.
Kur visu šo nenotikušo un arī pa daļai gatavo līgumu sakarā ierakstās Ziemeļu gāzesvads jeb Nord Stream?
Šis un citi apvedceļa cauruļvadi ir sekas tranzīta vadības neesamībai, piemēram, starp Ukrainu un Krieviju. Saprotams, ka Krievijai, ES un investoriem būtu lētāk noteikt šo trūkstošo vadības rāmi, nekā būvēt jaunus cauruļvadus.
Jūs teicāt par Krievijas «naftas adatu». Latvijā mēs runājam par «gāzes adatu», uz kuras sēžamies aizvien dziļāk.
Tā adata ir abpusēja.
No Krievijas puses parasti skan mierinājumi, lai neuztraucamies par šīs parādības politisko pusi un ka tā ir tīra komercija.
Šai ziņā es visdrīzāk piekrītu Gazprom. Saprotams, ka ilglaicīgā skatījumā vienā jaukā dienā diversifikācija notiks, bet - tas viss būs dārgi. Ir iespēja, ka Latvija ar savām ostām vienudien varētu iedibināt nozīmīgu sašķidrinātās gāzes importu. Tas ir iespējams, bet tik mazam tirgum tas ir un būs dārgi. Var uzbūvēt kaut kādu alternatīvu cauruļvadu, piemēram, no Norvēģijas, bet arī tas būs dārgāk. Tā ka saistība ar Krievijas gāzi pirmām kārtām ir ekonomiski pamatota, un, ekonomiski vērtējot, jūsu pašreizējā atkarība ir izdevīgāka par diversifikāciju.
Šai ziņā ir ļoti skaidri jāapzinās, ka iznākums aicinājumiem uz diversifikāciju galu galā gulsies uz pašu Latvijas iedzīvotāju pleciem. Tiesa, Latvija gāzi saņem tieši no Krievijas bez tranzīta starpnieka, tomēr mums visiem kopā ir jāstrādā arī pie tranzīta starptautiskās vadības uzlabošanas.
Šai sakarā acīmredzot arī jūsu tēze, ka gāzes tirgus liberalizācija Eiropā nav brīnumlīdzeklis.
Gāzes tirgus liberalizācijas galvenā dilemma ir tāda, ka no vienas puses konkurence rosina inovācijas un efektivitāti, arī ekonomiskāku un saprātīgāku pieeju, tomēr šāda vertikāla integritāte ilglaicīgā skatījumā ar ilglaicīgiem līgumiem un solījumiem paredz arī investora interešu aizsardzības stabilitāti. No vienas puses inovācijām ir nepieciešama konkurence, bet īslaicīga, jo investoram ir svarīga arī viņa interešu aizsardzība ilgākā laika periodā, savukārt ilgtspējībai atkal nepieciešamas inovācijas un konkurence.