Pie sapņa izjūtām dienā atgriežoties, pārsteidza kauns. Par to, ka neesmu sevi saposusi, ka mati un drēbes neatbilstoši, galu galā visvairāk par to, ka izskatījos vecišķa - garīgi un fiziski, no matu galiņiem līdz papēžiem. Atbildes uz to man īsti nav. Kaut kas no bailēm par jaunības zaudēšanu tajā droši vien ir.
Vai varu piekrist tam, ka tagad valda kaut kāds īpašs jaunības un skaistuma kults? Jā un nē. Man nav kritēriju, lai izmērītu un salīdzinātu ar citiem laikiem. Domāju, iespēju ir vairāk. Kaut vai krāsās apģērbā, matos, aksesuāros - vēl pirms gadiem 20 viss bija tik vienveidīgs, pelēks. Mazliet pieejamākas ir dažādas ķermeņa manipulācijas: operācijas, lai koriģētu redzi un iztiktu bez brillēm, paceltu plakstiņus un pievilktu grumbas, palielinātu vienus apaļumus un samazinātu citus. Robeža šo iespēju izmantošanā katram sava - cieši ar paštēlu un pašvērtējumu saistīta.
Kad retumis ielūkojos žurnālos, tur, protams, ieraugu par sevi jaunākas un skaistākas. Zinu, ka daļa no smukuma ir ar photoshop panākta, tomēr mazliet žēl paliek, ka neizskatos tik labi. Ikdienā mani vairāk ietekmē dzīvi piemēri.
Protams, gribas ilgāk būt jaunai. Jā, ne tikai izskatīties, bet «būt». Ja labi gribu, jaunības kulta pazīmes savā dzīvē varu saskatīt: es regulāri krāsoju matus, man ir pāri 40 un mazs bērns, un es atkal mācos. Studenta statuss, atkal kaut kas jauns, kaut kas vēl būs, vēl jāpabeidz, tad sāksies dzīve - man liekas, arī tie ir centieni kaut mazliet saglabāt sajūtu par mūžīgo jaunību. «Tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā.»
Nesen biju vienā ārstniecības iestādē, kur sirma kundze aiz lodziņa reģistratūrā kaut ko rakstīja datorā. «Atvainojiet, es mācos,» vēstīja uzraksts. Biju gatava stāvēt rindā un raudzīties vēl un vēl, kā kundze lēni un ar cieņu čibinājās ap taustiņiem. Biju sajūsmā par šo jaunības kulta izpausmi!