Taujāta, kādi bijuši viņas mūža neaizmirstamākie Jāņi, Ilze Jansone atbild: katri šie svētki esot īpaši. Tomēr ir vieni, kas palikšot atmiņā kā neaizmirstami. Tie svinēti 2002. gadā, kad Jāņus pavadījusi kādās lauku mājās Ķoņu ciemā Vidzemē. Tālāk Ilze stāstīs pati.
Tikumi ir saglabājušies
«Tas bija gluži tāpat, kā Edvarts Virza apraksta Straumēnos - ļoti saticīga ģimene, faktiski saime - četras paaudzes, kas dzīvo ļoti saticīgi. Ļoti interesanta, burvīga mājas saimniece Edīte! Mēs parasti sakām: «Jā, senči svinēja, senči prata svinēt...» Arī tagad ir tādas mājas, tādas saimes, kur dzīvo ļoti saticīgi. Kā saka - dzīvo rituālo dzīvi. Ne tikai svin katru svinamo dienu, bet katras dienas darbus pavada kā svētkus. Toreiz Jāņos tas bija pats interesantākais tajā mājā.
Togad mēs visu Zāļu dienu pušķojām - dārzā, druvā, mājā, klētī, kūtī, stallī. Pēc tam aplīgojām to visu, pēc tam bija azaida rituāls, apdziedāšanās. Tad gājām uz Jāņkalniņu kurt ugunskuru un veikt uguns rituālu un ozola rituālu. Tas notika tādā milzu labestības gaisotnē, kuru radīja šī saimniece, kas vada arī visu mājas dzīvi tā, kā senie balti ir dzīvojuši, darbu darot ar lielu prieku, kā svētkus. Viss ļoti, ļoti vienoti, labestīgi. Sapratu, ka arī mūsdienu Latvijā nav pazudis saimes un dzimtas jēdziens. Tas ir redzams Latgalē, redzams Kurzemē un Vidzemē. Tas, ka nav Zemgalē un ap Rīgu, vēl nenozīmē, ka tikumi un tradīcijas nav saglabājušās Latvijā vispār.
Jūsma par tagadni
Jāņu nakts azaids ir ļoti interesants arī ar mūsu nacionālajiem ēdieniem, ko baudīju toreiz Vidzemē. Tie nav nekādi šašliki. Edītes azaids un sarunas tā laikā bija īpašas. Saimniece stāstīja, kā jādara nākamie darbi. Viņa stāstīja, kā pēc trim dienām sāksies kviešu pļauja, - to pat grūti vārdos izteikt, aprakstīt! Viņi pļaujai gatavojas nevis kā smagam darbam - sak, būs jāpļauj kvieši, kādas šausmas, cik grūti būs! -, bet visa saime mirdzošām acīm klausījās saimnieces teiktajā: «Mums būs kviešu pļaušanas svētki...»
Šiem ļaudīm jau bija sagatavotas linu drēbes pļaujas svētkiem. Tas nebūs smags darāms darbs, bet jauks darbs darāms. Mēs tā brīnījāmies, tā priecājāmies! Tā svinēja, dzīvoja un domāja senie latvieši. Un, kad pušķojām saimnieces kūti, viss bija tīrs un spodrs, tāpat kā stallī, mājā, pagrabā. Ar kādu mīlestību viņa govis pušķoja. Katra gotiņa, katra tele - varēja redzēt - saimnieci mīlēja. Tas bija tieši tā, kā rakstīts Straumēnos. Uzskatu, nav ko jūsmot par pagātni, ir jājūsmo par tagadni, par to, ka ir saglabājušies tādi cilvēki.
Azaids un ugunskurs
Šī nakts bija brīnišķīga arī tāpēc, ka saimniece zināja visus Jāņu nakts rituālus. Zināja īstās dziesmas, dejojām īstās Jāņu nakts maģiskās dejas ar maģiskām rotaļām. Jo katra Jāņu nakts darbība vērsta uz Dieva palīdzību pret tumsas spēkiem. Katra deja, katra spēle, katra rotaļa notika mūzikas pavadībā, ko spēlēja folkloras ansamblis. Arī savos Jāņos, ko svinu pēdējos gadus, visas maģiskās darbības notiek pie šiem ugunskuriem - atšķirībā no tiem ļaudīm, kuriem vienīgais rituāls pie ugunskura ir dzert.
Ir jāēd maģiskie, nacionālie Jāņu nakts ēdieni, ko gatavo uz ugunskura. Tās ir zirņu pikas. Pieneņu, nātru un gārsas salāti ar rūgušpienu un krējumu. Tad uz oglēm cepta siļķe un skābputra, ko pirmo reizi no miežiem vāra Jāņos. Šo ēdienu uz ugunskura gatavo svinību dalībnieki. Savukārt no mājām ņem līdzi jāņusieru un rupjo - nevis balto - miltu pīrāgus ar sēņu pildījumu. Sēnēm pievieno sīpolus un daudz diļļu. Bet klāt dzer bezalkoholisko medalu un, protams, avota ūdeni. Garšo brīnišķīgi.
Vai lietus būs?
Togad Vidzemē tie bija mani neaizmirstamākie Jāņi! Sagaidījām saullēktu - tāds patiesi brīvs mirklis, veicot rituālus, parasti ir stundu pirms saullēkta. Tad, starp citu, arī putni sāk mosties, var klausīties putnu balsīs...
Šogad īstā diena būs 19. jūnijā. Pareizajā dienā, starp citu, lietus nelīst, tas parasti līst Jāņu dienā.