Kurss teātrim. Vai loģiski?
Sejās kā jau emocionālas profesijas pārstāvjiem lasāms arī vārdos neizteiktais. Ja jautājums skar mākslu - uzdzirkstī priekā un entuziasmā, tiklīdz pieskaramies praktiskiem apsvērumiem - atalgojumam, darbavietai, nākotnes izredzēm, smaidi nodziest un jaunieši koncentrēti pēta zāles stiebrus sev pie kājām. Pirms četriem gadiem uzņemtie aktieri mācību laikā tika uzskatīti par Latvijas Nacionālā teātra kursu. Tagad, studijas beidzot, spēles noteikumus diktē finanšu apsvērumi - teātris kursu nevar atļauties. Līdz ar to aktualizējusies problēma, cik loģiska ir jauniešu gatavošana konkrētam teātrim un vai tas Latvijā ir pareizais modelis.
LKA dramatiskā aktiera specialitātē šogad beidza 17 audzēkņu. Lielu daļu jauno aktieru Latvijas skatītāji jau paguvuši novērtēt - kursa audzēkņi aizvadītajās sezonās spēlējuši, piemēram, Edmunda Freiberga iestudētajās Nacionālā teātra izrādēs Vadonis un Leo. Pēdējā bohēma, Regnāra Vaivara Skalbi un valdi, Valtera Sīļa Veļupes krastā un Dirty Deal Teatro veidotajā Visi mani prezidenti, Annas Eižvertiņas Apķērīgajā mīlniecē teātrī Skatuve, Valda Lūriņa Vestsaidas stāstā Liepājas teātrī. Ar kursu kā pedagogi strādāja Edmunds Freibergs, Māra Ķimele, Anna Eižvertiņa, Regnārs Vaivars, vairāki no ārzemēm uzaicināti speciālisti.
Uzsver, ka vietu negarantē
«Mana nostādne ir diezgan brīva. Viņi pirmajā otrajā kursā dabū apjēgu par profesiju. Lai tālāk izmēģina savus spēkus - lai izcīnītu vietu zem saules, ir jābūt rūdītam,» saka E. Freibergs. Tomēr piesaiste konkrētam teātrim Latvijā ir būtiska, viņš uzsver. Akadēmijai šobrīd ir nopietni trūkumi tehniskajā mācību bāzē, kurus mācību iestāde vismaz daļēji cer atrisināt tuvāko gadu laikā, atklājot tikko pārbūvēt sākto Zirgu pastu, kurā vieta pēc projekta būs arī laikmetīgai mācību skatuvei. Tikmēr mācību procesā palīdz teātri - ar telpām, speciālistiem. «Liels paldies Nacionālajam teātrim par iespēju tur rādīt diplomdarbus. Protams, nekādas garantijas teātris nedod, bet tam ir pirmā roka izvēlēties. Kas attiecas tieši uz Nacionālo teātri - pēdējais kurss bija pirms desmit gadiem. Domāju, tas ir normāls laika posms, varbūt vajadzēja uzņemt vēl ātrāk.» Viņaprāt, akadēmijā tiek uzsvērts, ka nevienam netiek garantēta vieta teātrī. Arī tas, ka dzīve profesijā ir cīņa, nemitīgs darbs un mācīšanās, ka šodienas teātrī aktierim ir jāzina, ko viņš grib, un jāspēj ne tikai ļauties procesam, bet arī aktīvi tajā iesaistīties. «Domāšanā tas tiek dēstīts. Bet viss jau, protams, atkarīgs no paša.» Tomēr situācija nav tik vienkārša - liecina sarunas ar Latvijas teātru pārstāvjiem.
Talantīgu jauno trūkst
«Gribētos, lai Kultūras akadēmija vairāk sagatavotu, ka liela nozīme ir darbam un veiksmei. Lai jaunie aktieri novērtētu, ka būt teātrī ir ekskluzīva iespēja. Ka tas ir tikai sākums mācībām, ka iespēja būt uz skatuves jānopelna,» iepriekšējo pieredzi komentē Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze. Balsī jūtams rūgtums. Talantīgu jaunu aktieru trūkst vienmēr un visos teātros, tomēr jāņem arī vērā, ka jaunam cilvēkam, profesijā tikai ienākot, ir jāpierāda gan savs talants, gan spēja mācīties un strādāt. Pretēji teātra skolām daudzviet pasaulē, kas ir atrautākas no teātra procesa un sagatavo jaunos speciālistus ar pārliecību, ka konkurences cīņa, mācības pametot, tikai sākas, Latvijā tradicionālā aktieru sagatavošanas sistēmā jautājums par pašizaugsmi nav centrālais, lielā mērā tāpēc, ka vide ir šaura, aktīvākie jaunieši sāk strādāt jau studiju laikā, reputācijas tiek izveidotas ātri. Kā atzīst pedagogi, jāņem vērā arī psiholoģiskie aspekti - kaut arī audzēkņi teorētiski ir sagatavoti tam, ka diploms līgumu ar teātri negarantē, lielākā daļa neapzināti tomēr paļaujas, ka tieši viņi būs izņēmums.
«Skaidrs, ka šajos apstākļos pietiek ar trim četriem cilvēkiem gadā uz visiem teātriem,» saka E. Sniedze. VDT no jaunā kursa štatā paņems vienu aktieri - tas šobrīd esot optimāls skaits. Tomēr problēma nav tikai finansiāla, bet arī, formulē E. Sniedze, fakts, ka aktieru izlaidums ir «par biezu».
Algas kā stipendijas
«Atklāti sakot, varējām bez jauniešiem iztikt - mums ir spēcīgs jaunais sastāvs,» komentē Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis. Nojaušams, ka teātris zināmā mērā jūtas situācijas ķīlnieks. Pēc saspringtām sarunām tikko absolvējušā kursa profesionālais liktenis izkārtojies ļoti labvēlīgi. Nacionālais teātris veicis pašreizējiem finansiālajiem apstākļiem teju varoņdarbu - atradis vietu sešiem štata līgumiem, pārējie kursa audzēkņi strādās ārštatā. Jaunos nodarbinās topošajās muzikālajās izrādēs, Ziemasasvētkos E. Freibergs ar kursu iestudēs Mērijas Meipsas-Dodžas Sudraba slidas, «Dažiem varbūt palaimēsies ar mazām lomiņām pie Kirila [Serebreņikova]. Tā ir iespēja sevi pierādīt, vēlāk - kāds būs režisoru pieprasījums... Protams, algas būs ļoti mazas, drīzāk stipendija, kā es saku, gadam rezidentūrā. Pēc tam redzēs,» saka O. Rubenis, uzsverot, ka būtu laiks orientēties uz «normālu darba tirgu».
Kā, studijas beidzot, jūtas paši jaunieši? «Juristu ir vairāk,» jautāts, vai aktieru nav par daudz, joko Kristians Kareļins. «Tikai beigās atnākusi sajūta un saprašana, kas ir aktiera profesija un ka gribas to darīt. Tā, manuprāt, ir labākā sajūta, ar kuru var beigt fakultāti,» uzsver Madara Botmane, šosezon redzama gan V. Sīļa Visos manos prezidentos, gan Elmāra Seņkova un Jurija Djakonova Hedā Teas lomā. Gribas darīt to, kas raisa gandarījumu, nevis štancēt. Strādāt radoši. Darīt lietas, par ko degam. Kopējā noskaņa ir optimistiska, tomēr uz jautājumu par to, kur profesijā cer atrasties pēc pieciem gadiem, nopietni atbildēt jaunieši izvairās.