Pirmie ķeras pie mūžības jautājumiem bez liekas stīvēšanās, bieži vien pat koķetējot ar nāvi un neskaitāmajiem veidiem, kā līdz tai nonākt, savukārt vizuālā māksla ērtāk jūtas mūžīgās tagadnes laikā, kad visu ko var vērot, dokumentēt, konstruēt un modelēt, ne visai satraucoties, ka arī tas reiz ņems nelabu galu. Īsta interese par viņpasaules lietām mākslinieku darbos parādās gaužām reti atšķirībā, piemēram, no mūsdienu komponistu sacerējumiem, kas no tā vien sastāv. Iešana uz _Es mirstu (es dzīvoju)_ pamestajā VEF korpusā ir pamatīga. _Baltajā naktī_ daudzi esot apmaldījušies un galu galā vīlušies. Neesot bijis tikpat daudz prožektoru kā pagājušogad (izstādē _Brīnišķīgais ceļojums_), un arī telpas vēl sagruvušākas.
Gaišā dienas laikā
«Kā jūs iztēlojieties savu nāvi?» - jautājums, kurš daudziem jau radījis alerģiju no daudzināšanas Rīgas Laikā, balsī neuzdots, pats nostājas acu priekšā. Iespaidīgs skaits gados jaunu mākslinieku, prasmīgas kuratores mudināti (Ieva Kalniņa, kura strādājusi ar šo grupu jau iepriekš, ir idejas autore arī šogad, koncepciju realizējuši Kaspars Lielgalvis un Anda Lāce), ir spējīgi gan iztēloties, gan materializēt savu iztēli nepretenciozos, bet idejiski blīvi piesātinātos darbos. «Ja mirst fantāzijas dimensija - es mirstu. Ja tā paliek dzīva - es dzīvoju,» anotācijā raksta Rasa Šulca.
Atbilstoši dažādu mediju iespējām viņpasauli var gan ieraudzīt, gan nojaust, gan arī tajā ieiet. Sabīne Vekmane vistiešāk portretējusi nāves sejas autortehnikā darinātās miniatūrās. Atis Jēkobsons, figurālās glezniecības kanonos iekļaujot it kā bezmiega mokās apziņā uzpeldošu būtņu sejas (Insomnia), atgādina, ka klasiskā māksla visbiežāk ir sen jau mirušu cilvēku izskata konservi. Par dzīves prieku nīcību vēsta Ievas Veitas kaķu pāra skulptūriņa stikla vitrīnā, materiāli - «māls, baložu mēsli, eļļa, kartons, fotogrāfija, stikls, putekļi». «Tur esmu es pati, savās sērās, bezsamaņā, drudzī, ar lauztu roku un nolaupīta,» par mums nezināmu situāciju vienā vienīgā fotogrāfijā vēsta Santa Remere.
Pavisam nopietni
Lielākā daļa mākslinieku nevairās domāt par nāvi pavisam nopietni, tomēr neizslēdzot postmodernu kultūrcitātu izmantošanu. Arhetipisks priekšstats par iespēju skatīt viņpasauli spogulī parādās Lindas Blankas un Mārtiņa Blanka kompozīcijā Gaismas staru transports - vēsa neona spuldzes gaisma atstarojas dziļā nekurienē. Šausmu filmas dekorāciju atgādinošais vides inscenējums Kates Krolles instalācijā Visādas dārglietas redzams tikai spoguļa lauskās. Kā reti kad izdevies pamestas industriālas vides īpatnības pakļaut mākslinieciskam vēstījumam, radot darbus, kuros priekšmetiskā vērtība ir tuvu nullei, bet jutekliskās iedarbības spēks - iespaidīgs. Piemēram, gluži vai drebuļi piemetas mākslinieka SOME1 koši sarkani izkrāsotajā istabiņā Vieglas smiltis visiem maniem vingrotājiem ar sadriskātu fizkultūras matraci centrā. Izstādes lielākais piedzīvojums ir Andas Lāces režisētais kāpiens pa arvien stāvākām kāpnēm pretī fiziski izjūtamām augstuma bailēm (Nirējs un priekšvadņa figūra).
Izstāde pelnījusi apbrīnu par drosmi pretoties samiernieciskās vēsts «re, kā tusējam, tad jau kaut kā izkulsimies» manipulējamajai ideoloģijai. Tādēļ nosaukumā skaudrajam paziņojumam «Es mirstu» pievienotais «Es dzīvoju» nešķiet nodeva falšam optimismam, bet kā mākslas cienīgs atgādinājums par mūžīgo dzīvošanu. Pārsteidzoši to saņemt no iniciatīvas, kas, par spīti pašaizliedzīgai darbībai ar teicamu rezultātu vairāku gadu garumā, oficiāla atbalsta trūkuma dēļ pati izskatās lemta drīzam galam. 26. septembrī plkst. 14-20 izstādē tikšanās ar māksliniekiem. Ūnijas ielā 8/7, ieeja no Bērzaunes ielas.