Radari piesienas sīkumiem
Igaunijā līdz pat 2010. gadam satiksmes drošība uzlabojusies tikpat strauji kā Latvijā, 2010. gadā sasniedzot vēl kopš 1949. gada nepieredzēti zemu uz ceļiem bojāgājušo skaitu - 78 visa gada laikā. Tomēr 2011. gads ziemeļu kaimiņiem izvērties bēdīgs, un avārijās nomirušo skaits atkal pārsniedzis simtu, turklāt kopējais autoavāriju skaits pieaudzis par 10%. «Policija autoceļiem pastiprināti sāka pievērsties 2007. gadā. Agrāk gadā fiksēja 140 000 pārkāpumu, pēc tam šis skaitlis praktiski dubultojās un drošība strauji uzlabojās. Bet tad policijai pateica: ceļi vairs nav prioritāte, un situācija atgriezās iepriekšējās sliedēs. Diemžēl, skatoties nākotnē, šķiet, ka skaitļi tikai pasliktināsies,» Dienai skaidro viens no vadošajiem Igaunijas satiksmes drošības speciālistiem jurists Indreks Sirks.
Igaunijā 2010. gads par rekordgadu kļuvis, pateicoties fotoradaru ieviešanai, kura notika gada vidū. «Sākotnējais efekts bija vienkārši lielisks, jo visās avīzēs rakstīja, ka tie būs, kur tie būs un tā tālāk. Kādu brīdi visi arī brauca uzmanīgāk un lēnāk, bet nu jau sākotnējais efekts ir pārgājis un vidējais ātrums atkal ceļas,» viņš skaidro. Turklāt, tāpat kā Latvijā, arī Igaunijā fotoradari kļuvuši par kaismīgu autovadītāju iebildumu iemeslu. Līdzīgi kā Latvijā, tie noregulēti tā, ka fiksē pārkāpumu tikai tad, ja auto braucis ar vairāk nekā trim kilometriem virs atļautā ātruma. Tomēr izrādījies, ka 40% visu fotoradaru fiksēto pārkāpumu ir robežās no trim līdz pieciem kilometriem virs limita. «Tātad cilvēciski pieļaujamās kļūdas robežās, tādās, kurās nevar teikt, ka vadītājs noteikti ātrumu pārkāpis ar nodomu. Rezultātā izcēlās stipras debates, bet valdība beigu beigās tomēr nepiekrita ko mainīt,» skaidro I. Sirks.
Tikai aparātam neuzticas
Arī Lietuvā tendences bijušas līdzīgas kā Igaunijā - līdz 2010. gadam statistikas rādītāji uzlabojušies, bet 2011. gada sākumā sekojis bojāgājušo skaita kāpums. «Tad policijas priekšnieks parakstīja speciālu pavēli, ka patruļnieki pusi sava laika var veltīt ātruma kontrolei. Iepriekš tie bija tikai 20%, jo pārējo bija uzticēts darīt fotoradariem. Parādījās arguments - kaut gan fotoradars fiksē pārkāpumu, tas nevar noskaidrot iemeslu, un ļoti bieži ātruma pārsniegšana ir saistīta ar citiem nodarījumiem, piemēram, braukšanu dzērumā, ko var izkontrolēt tikai policists. Kopš tā laika bojāgājušo skaits atkal kritās, un gada beigās it kā atgriezāmies 2010. gada līmenī,» stāsta Lietuvos Rytas autožurnālists Mindaugs Griņus.
Citā Latvijai tuvā valstī, Polijā, ne tikai nav izdevies panākt tik galvu reibinoši straujus uzlabojumus kā Baltijas valstīs, bet pērn drošības situācija atkritusi tālu pagātnē. Kaut oficiālos ziņojumos tajā tiek vainots valdības lēmums - līdz ar fotoradaru ieviešanas sākumu paaugstināt maksimālo braukšanas ātrumu uz atsevišķiem autoceļiem, tā sauktajiem pusautobāņiem -, Polijas vadošā laikraksta Gazeta Wyborcza žurnālists Andrejs Kubliks patieso iemeslu saskata citur. «Tīri psiholoģiski maksimālā ātruma paaugstināšana bija slikta, bet patiesībā ir ļoti maz ceļu, uz kuriem tā attiecas, tādēļ diez vai tas varētu stipri ietekmēt statistiku. Patiesībā problēma ir meklējama citur. Pēdējos gados Polijā ir ļoti pieaudzis auto skaits - tagad ir aptuveni viens auto uz katriem diviem iedzīvotājiem, kas jau izskatās pēc rietumvalstu līmeņa. Problēma ir, ka tas ir tikai kvantitatīvi, ne kvalitatīvi. Tie pārsvarā nav jauni auto, bet par lētu naudu pirkti lietoti auto no Rietumeiropas ne pārāk labā tehniskajā stāvoklī. Saliekam to kopā ar ātruma paaugstināšanu, zemo braukšanas kultūru un ne pārāk labajiem ceļiem, un bilde ir bēdīga,» viņš sūrojas.