Kļaviņš un divi zaķi
Ar interneta testu Inspired pirms kāda laika meklēja arī darbinieku digitālajam departamentam. Kļaviņa kampaņai atsaucība gan esot lielāka (ap 1300 dalībnieku), un tālākās atlases kārtas, kas būs tradicionālākas, parādīs, cik daudzi no sākuma latiņu pārvarējušajiem 408 pretendentiem vakancei būs atbilstoši ne vien pēc attieksmes pret dzīvi, bet arī profesionālā ziņā, norāda G. Bakane.
Ja darba tirgū trūkst labu un specifisku darbinieku un klasiskās atlases metodes ir izsmeltas, darba devēji mēdz ķerties pie netradicionālākiem paņēmieniem, apstiprina personāla vadības eksperte Ilze Gricius. Tiesa, pasaulē tos izmanto biežāk. «Kur informācijas ūdeņi plašāki, tur arī blīkšķi vajag lielāku, lai piesaistītu sev uzmanību,» pamato I. Gricius. Latvijas darba devējus viņa raksturo kā nedaudz apjukušus par to, ka darba meklētāju ir tūkstošiem, bet atrast piemērotu darbinieku tomēr nereti ir ļoti grūti. Šis apjukums pagaidām vēl nav transformējies neparastāku piegājienu izmēģināšanā, taču Nolauz Kļaviņu! varētu kļūt par atdarināmu piemēru. I. Gricius to sauc arī par sekmīgām divu zaķu medībām, kas apvieno gan darba sludinājumu, gan paša uzņēmuma reklāmu.
Līdzīgs gadījums pērn izpelnījās teju visas pasaules uzmanību. Vakance uz «labāko darbu pasaulē» - gulšņāt tropiskajā Hamiltona salā Austrālijā, blogot par ik dienu piedzīvoto un sešos mēnešos nopelnīt 100 000 dolāru - vēlāk izrādījās veiksmīgs tūrisma firmas mārketinga triks, lai popularizētu salu un piesaistītu ceļotājus. Kampaņa izdevās, un ieguvējs bija arī Bens Sauthols, kas pie salas uzrauga darba tika 34 000 pretendentu konkurencē. Tiesa, it kā bezrūpīgais darba uzdevums izrādījies visai nogurdinošs.
Plusi un riski
Sevi jāmāk pārdod ne vien darba meklētājam, bet arī darba devējam, turklāt jāpārdod ne tikai konkrētā vakance, bet arī ideja, ka pretendentam jāstrādā tieši šajā uzņēmumā, jo īpaši patlaban, kad darba devēju augstajām prasībām atbilst reti kurš, I. Gricius skaidro. Netradicionālās metodes gan labāk derēs humanitāro un radošo profesiju pārstāvju vervēšanai - radošiem cilvēkiem iespēja strādāt radošā vidē un kolektīvā ir svarīgāka.
Neparasts piegājiens darbinieku meklēšanā darba devējam ļauj piesaistīt vairāk kandidātu, arī tos, kam darbs ir. Taču, ja kampaņa ir neveiksmīga, tā var radīt nenopietna, neprofesionāla uzņēmuma tēlu vai uzrunāt neatbilstošu mērķauditoriju, norāda I. Gricius. Savukārt darba meklētājam šādas netradicionālas metodes ļauj iegūt vairāk neformālas informācijas par uzņēmumu, taču risks ir pievilcīgā atlases procesa neatbilstība uzņēmuma realitātei. «Jo reklāma ir svētki, bet ikdiena ir darbs,» I. Gricius saka.
Pirms krīzes pasaulē visai izplatīts bija arī paņēmiens par jaunu darbinieku vervētājiem izmantot esošos - ja ieteiktais cilvēks tika pieņemts, ieteicējs saņēma honorāru. Kā raksta Financial Times portāls, šāda personāla piesaistes metode ir lētāka, turklāt šādi atrasti darbinieki mēdz būt labāki, lojālāki un par uzņēmumu informētāki. SIA Čilija Pizza Latvijā un Lietuvā šādi pirms vairākiem gadiem uzrunāja arī savus klientus - par drauga pavāra atvešanu uz uzņēmumu pretī varēja saņemt dāvanu karti picērijā. Patlaban gan darbiniekus vai klientus kā jaunu kadru meklētājus uzņēmumi tikpat kā neizmanto un arī neatalgo. «Nostāja drīzāk ir - priecājies, ja kādam vari palīdzēt tikt pie darba. Darbinieki arī paši cenšas darba devējam piespēlēt savu paziņu CV,» teic I. Gricius.
Ar plakātu vēl nestaigā
Pie neparastākiem darbinieku meklēšanas veidiem var pieskaitīt sekošanu profesionāļiem internetā, viņu blogu lasīšanu, kā arī potenciālo darbinieku uzrunāšanu viņu darbavietā, redzot, cik labi viņi, piemēram, apkalpo, stāsta I. Gricius. Taču arī darba meklētāji nesmādē neparastākus paņēmienus, lai atrastu darbu. Iespējams, tas daļēji izskaidro daudzo neatbilstošo pieteikumu plūdus, jo darba meklētāji tā cenšas atrast «caurumu», pa kuru darba devējam piekļūt, - ja tas, piemēram, meklē vienu speciālistu, varbūt meklē arī citas jomas darbinieku. I. Gricius stāsta, ka šādi uz kāda jauna restorāna direktora amatu pieteikušies daudz studentu ar viesmīļa pieredzi, kas vēlāk patiešām tikuši pie viesmīļa darba šajā restorānā, un šī vakance nemaz nebija jāizsludina.
Darba meklētāji cenšas izcelties arī ar milzīgu un nereti valšķīgu fotogrāfiju iesniegšanu, CV izdekorēšanu, dažādu biznesa vīziju iesūtīšanu, ar ierašanos aprunāties vēl pirms uzaicinājuma uz pārrunām, arī ar, piemēram, iestāšanos golfa klubā, lai sadraudzētos ar kāda uzņēmuma īpašnieku, stāsta I. Gricius. Tiesa gan, tik radikālu metodi, kādu pērn licis lietā kāds brits, Latvijā vēl neviens, šķiet, nav izmantojis. Deivids Rovs uzkāra sev kaklā plakātu ar uzrakstu «Meklēju darbu» un devās Londonas ielās cerībā, ka viņam atsauksies kāds darba devējs. Atsaucās arī - Deivids dabūja darbu personālatlases uzņēmumā, kam iepatikās viņa uzdrīkstēšanās.