«Laulības neslēgšana, es domāju, ir atkāpšanās ceļa nodrošināšana. Izdevās - labi, neizdevās - nu nekas,» Kārlis prāto, «protams, laulība nav nekāds garants ilgai un laimīgai kopdzīvei.» Viņš gan gribētu, lai šāds «projekts» būtu mērāms gadu desmitos. «Tas nav kā uzņēmums, kaut kāda sabiedrība ar ierobežotu atbildību - šodien nodibinu, bet rīt - apnika, vēlos mainīt nozari vai no īpašnieka vēlos kļūt par darbinieku,» Kārlis izsakās sev aktuālos salīdzinājumos. Pirms gada puisis bija vedējtēvs drauga - vienaudža - kāzās. «Sapratu, ka dzīve ir jauka, bet bez manas meitenes, tas vairs nav tas, tā jau ir kaut kāda pamatvērtība,» draugs kādā brīdī bildis par savu lēmumu. Pats Kārlis «galīgi uz to neiespringst». Nekādu termiņu, līdz kuram vajadzētu nodibināt ģimeni, viņš nav noteicis. Par bērniem gan - viņam būtu vēlme iegūt ekonomisku stabilitāti, pirms domāt par mazuli.
«Es apprecējos agri, un arī bērni bija samērā agri,» teic Ilmars (48), triju bērnu tēvs. «Man bija 23, tobrīd nelikās, ka esmu baigi jauns. Kaut kā biju izdomājis, ka būtu labi apprecēties pirms noenkurošanās, kamēr dzīve apkārt mutuļo un izvēles loks plašāks. Ja tu strādā vienā vietā, ja nesatiec citus, kur tad satikties, iepazīties?!» Kā domāts, tā arī viņa dzīvē noticis. «Laiks bija interesants un patīkams - studēju, biju iemīlējies, nevarēju iedomāties nedzīvot kopā ar savu meiteni. Apprecējāmies. Tolaik tā bija pieņemts.» Tomēr ir atšķirība: dzīvot kopā ar papīriem vai bez. «Noformējot juridiski, visbiežāk tiek saaicināti draugi, paziņas, baznīca iesaistīta, jūtas tiek «uzliktas» uz papīra un vēl tas tiek pavēstīts pārējai pasaulei.» Lai dibinātu ģimeni, nav obligāti jābūt kaut ko sasniegušam. Protams, nevajagot būt arī antiņam, vajadzētu reāli spēt plānot, novērtēt savu dzīvi. Bet nav nekāds vainas, ka tas notiek pašā karjeras sākumā. Abi jauni, viens otru var atbalstīt.