Tā ir Maijas Kurševas videoinstalācija Bēdu ieleja, kurai blakus skatāmi arī daži mākslinieces sietspiedes darbi, kas uzrunā ar tīrām, spilgtām krāsām un īpatniem tēliem.
«Tie visi radījumi un naratīvi - tā ir dzīve mana! Un arī izdomājumi,» piebilst Maija, kas savā jaunākajā soloizstādē Seriāls - no 9. oktobra līdz 17. novembrim Laikmetīgās mākslas centrā kim? - ir centusies abstrahēties no konkrētu tēlu radīšanas un izbaudījusi darba procesu ar porcelānu un finieri.
Fokusēts - izkliedēts
«Tikko ieejot izstāžu telpā, skatiens ir viegli jāizkliedē un jāmēģina ieraudzīt kopumā uzreiz visu telpu un objektus. Jau pēc tam katram izstrādājumam var pievērst atsevišķu uzmanību un, izmantojot paņēmienu «fokusēts - izkliedēts» skatiens, mēģināt vispirms sajust izstrādājuma iekšējo struktūru (..)» - šis ir fragments no teksta, kas audiogida formātā pēc apmeklētāja vēlēšanās ievadīs viņu izstādē Seriāls. To Maija Kurševa palūgusi uzrakstīt savam Mežaparka mājas kaimiņam, māksliniekam Edgaram Jurjānam, kurš vienmēr esot labi informēts par to, ko Maija dara un kā viņai sokas.
Ievadtekstu, būdams «liels rusofils - pamatīgi iekšā krievu kultūrā un literatūrā», viņš ir uzrakstījis krieviski, un tas izskanēs dzejnieka Aleksandra Zapoļa balss ierakstā. «Valodas barjera, manuprāt, ir ļāvusi Edgaram savērpt tekstu tā, kā varbūt krievs nekad neuzrakstītu, - tāds misticisma piesitiens un baigi labie joki,» saka Maija Kurševa par vārdiem, kuros trāpīgi atbalsojas izstādes būtība. «Galvenais pieturas punkts šajā izstādē ir darbs ar materiāliem un objektu izgatavošanas process,» viņa stāsta. «Es pilnībā tam uzticējos - sāku kaut ko taisīt un vēroju, kas notiek, un tā tas ir attīstījies.»
Māksliniece jau sen vēlējusies uztaisīt kaut ko no porcelāna, kā arī pastrādāt ar kokgriezumiem. «Finieris un porcelāns - liekas pilnīgi dažādas pasaules. Finieris - ikdienas materiāls, no kura taisīt skapīšus, kuģīšus. Porcelāns - kaut kas izsmalcinātāks,» teic Maija Kurševa, pievēršot uzmanību abu materiālu attiecībām.
Pirmo reizi viņa izmēģināja savus spēkus arī augstspieduma tehnikā un zīmējot, kā arī, kopumā domājot par šo izstādi, centās «aiziet automātismā». Kopš iepriekšējās izstādes Trīskājains gadījums (2010., dažādas vietās Rīgā), par kuru viņa tika nominēta Purvīša balvai, esot daudz kas mainījies.
Robotiskais vienādums
Tā kā mākslas darbi tapuši, izmantojot seriālās tehnikas, arī izstādei dots nosaukums Seriāls. «Piemēram, vienā ģipša formā tiek atlieti vairāki priekšmeti vai arī grafikas tehnikā kokgriezums ir viena klišeja, pēc kuras ražo tālāk,» skaidro Maija Kurševa un neslēpj prieku par «foršo robotisko vienādumu», kas panākts, izfrēzējot apskaužami precīzus zīmējumus uz vairākiem plakaniem finiera vīriņiem ar cirvi rokās.
Uzsverot izstādes nosaukuma daudznozīmīgumu, viņa atzīmē, ka pat seriālos jeb ziepju operās galvenais vadmotīvs ir vairošanās: «Visas kaislības virpinās ap vēlmi vairoties ar konkrētu cilvēku. Pavairot sevi. Arī manā izstādē būs tādi kaislīgie mīlnieki - ar garām nažfiniera mēlēm, kuras gandrīz saskarsies.»
Māksliniecei, kura studējusi vizuālo komunikāciju Rīgā un Berlīnē, ir savi novērojumi par seriālajām darbībām arī ikdienā, piemēram, malkas skaldīšanu. «Ievācos mājā ar malkas apkuri un tad sāku domāt par laiku, kas tiek pavadīts, darot kādu darbu. Sapratu, ka, kurinot krāsni, nedrīkst steigties, - nekas nesanāks un visa istaba būs pilna dūmiem. Vajag nomierināties un lēnā garā to krāsni kurināt - nav variantu.»
Vieta tikai muzejā
Jautāta, kādas ir sajūtas, zinot, ka viņas radītā māksla atrodas topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā (precīzāk - tajā kolekcijas daļā, ko veido ABLV Bank), Maija Kurševa teic, ka esot grūti šo faktu ikdienas plūdumā novērtēt. «Nuja, it kā baigi forši, ka tavu darbu novērtē un ka tev nebūs tas vienkārši jāsadedzina, bet tiks atstāts vēsturei. Droši vien vecākiem prieks - kaut kā tā.» Runājot konkrēti par divmetrīgo putuplasta vīriņu ar uzšķērstajā «ķermenī» iemontētiem ekrāniem, viņa atsmej, ka tā vieta ir tikai muzejā, jo kur tad citur lai liek, vai tad kāds privātmājā vai dzīvoklī tādu gribēšot?
Maijai šķiet būtiski, ka muzejs, kad tāds, protams, taps, veiks publikas izglītojošo funkciju un beidzot būs vēl viena vieta, kur rādīt aktuālo laikmetīgajā mākslā. «Visur ir tā nabadzība un arī vietas par maz,» viņa uz pāris pirkstiem saskaita visas laikmetīgās mākslas izstāžu vietas galvaspilsētā - Rīgas Mākslas telpu un kim? - un piebilst, ka izstāžu rīkošana ir vienīgi izdevumi. Savukārt, lai radītu kvalitatīvus darbus, bez naudas nevar neiztikt. Būdama mācībspēks Mākslas akadēmijā (Maija pasniedz digitālo un tradicionālo tehniku pielietojumu, ilustrāciju un sietspiedi Vizuālās komunikācijas un Grafikas nodaļas studentiem), viņa zina, cik ļoti arī studentiem trūkst savas galerijas, kurā parādīt, ko četru vai sešu gadu garumā ir apguvuši. «Šī mūžīgā vazāšanās pa «šrotiem»… Tev ir jāaiziet uz kaut kādu miskasti, jāvelk pašam elektrība, jāmeklē pašam nauda un tā tālāk.»
Taču pedagoģes darbs pašai ārkārtīgi patīkot, un par paraugu šajā jomā Maija uzskata, viņasprāt, nesavtīgi studentu labā strādājošo profesoru Ojāru Pētersonu. Kā studenti uztver tādu salīdzinoši jaunu pasniedzēju? «Neesmu jau tik jauna,» atteic 1981. gadā dzimusī Maija, kuras galvas rota pirms kāda laiciņa bija grebene. «Jāprasa būtu viņiem pašiem, taču, manuprāt, mūsu attiecības ir koleģiālas.»