Bet Ziemeļamerikā Baiba pārsteidza visus, sevi ieskaitot: 5. vieta Kenmorā Kanādā ir rekords Latvijas dāmu biatlona vēsturē. Ziedu apbalvošanas ceremonijā, uz kuru tiek aicinātas sešas labākās sportistes, arī Bendikas konkurentes neslēpa izbrīnu par nepazīstamas sejas klātbūtni.
Cik liels pārsteigums tev pašai bija Ziemeļamerikā gūtie rezultāti?
(Iesmejas.) Tas bija ļoti liels pārsteigums, jo ne tuvu negaidīju ko tamlīdzīgu.
Un ko gaidīji, zinot, ka Ziemeļamerikas posmā dažas spēcīgākās biatlonistes nepiedalās?
Par visu labāko neierašanos domāju mazāk, jo tik un tā startēja deviņdesmit biatlonistes. Principā bija doma pacīnīties par pirmajiem punktiem (tos piešķir par vietu labāko četrdesmitniekā - I. P.). Diži augstāk nemaz necerēju tikt.
Kurā brīdī sacensībās atskārti, ka krietni pārspēj savas cerības?
Tikai pēdējā aplī uzzināju, jo tur mūsējo, latviešu, bija maz. Vispirms man viens ukraiņu treneris pateica, ka tobrīd esmu trešā, un tikai pēc tam pusaplī saņēmu šo informāciju arī no savējiem.
Kāda bija pirmā doma, izdzirdot, ka esi trešā?
Es sākumā tam nemaz neticēju. Uz pāris sekundēm nospriedu, ka varbūt kāda aiz manis slēpo un to teica viņai. Bet pēc tam sapratu, ka vienkārši jāmauc visiem spēkiem uz priekšu (smejas).
Bet ar to vien panākumi Ziemeļamerikā nebeidzās. Pēc tam ieguvi lielāku pārliecību?
Neteiktu, ka pārliecību tas kaut kā ietekmēja, jo tas bija baigais pārsteigums. Vairāk emocionālais pacēlums bija.
Tavu panākumu laikam ietekmēja arī vēlais starta numurs, jo sacensību sākumā šautuvē bija stiprāks vējš, pēc tam tas mazinājās. Apzināti izvēlējies vēlo starta numuru?
Es jau nemaz nevarēju tikt pie agrāka starta numura, jo līdz tam es drīkstēju izvēlēties tikai trešo vai ceturto starta grupu. Tagad pēc labajiem rezultātiem varu izvēlēties jebkuru starta grupu. Pasaules kausā vismaz reizi jāieskrien labāko četrdesmit pulkā, lai varētu izvēlēties jebkuru starta grupu. Pasaules čempionātā pirmo grupu var izvēlēties, ja kopvērtējumā esi labāko astoņdesmit vidū. Tā ka Ziemeļamerikā kādam laiciņam esmu nodrošinājusi sev starta grupas izvēles iespējas (smaida).
Tātad to piekto vietu sekmēja daudzi faktori: pašas darbs, tas, ka šogad mums beidzot ir izlase ar treneriem, vēlais starta numurs, precīza šaušana...
Arī ātra šaušana. Salīdzinājumā ar citām sašāvu krietni ātrāk, ar ko vien vairākas sekundes sanāca iegūt. Arī trases reljefs man ļoti patika. Tas bija man parocīgs. Man patīk trases, kurās nav tik gari un strauji kāpumi, kurās var strādāt uz katru kāju.
Cik lielu lomu nospēlēja, ka Ziemeļamerikas posmos tev slēpes sagatavoja Andreja Rastorgujeva slēpju smērētāji?
Es domāju, ka tas noteikti bija vēl kāds procentiņš klāt, kas palīdzēja. Domāju, viņiem ir lielākas iespējas sagatavot slēpes labāk.
Pēc tam sekoja debija masu startā, kurā startē tikai trīsdesmit labākie. Tā tomēr ir specifiska disciplīna, kurā jau ir citas nianses.
Zināju, ka nav jēgas sākumā par katru varīti skriet uz priekšu. Bija galvenais turēt līdzi grupai un nākamajos apļos nepalikt vienai, bet atrast vienmēr kādu, kam slēpot līdzi.
Guvi jaunu pieredzi, startējot iedzīšanā, masu startā. Tās tomēr ir citādas disciplīnas, kur ir četras šaušanas, garākas distances. Kādas ir galvenās atziņas?
Lai tā regulāri skrietu, diezgan daudz vēl jāpieliek pie ātruma. Vislabāk to varēja redzēt iedzīšanā, jo no tām padsmitajām vietām visas ir gatavas cīnīties par uzvaru, un viņām ātrums ļoti labs, jo viņas cenšas panākt līderes. Ir vēl kur augt, bet ir apziņa, ka vairs nav nereāli tur atrasties. Var cīnīties arī ar viņām.
Kā jūties garākā distancē nekā sprints?
Tas īstenībā ir atkarīgs no trases specifikas. Ja ir sarežģīta trase, ir grūtāk. Tāpat - ja sniegs ir sašķīdis un trasē ir putra, un spēka rezerves nav tik lielas, lai organisms varētu tik labi ar to tikt galā. Arī medicīna mums nav tik laba, lai no tādām slodzēm ātri atgūtos. Bet, ja trase ir laba, var cīnīties. Tad svarīgi ir izšaut.
Šaušana laikam ir tavs trumpis, jo esi gan precīza, gan diezgan ātra.
Ātruma ziņā varētu vēl labāk. Jāiegūst stabilitāte. Reizēm tā pārliecība nav tik liela, un tad šauju prātīgāk. Piemēram, tajā pašā Amerikā, Preskailā, ļoti prātīgi šāvu. Principā tur izcīnīju to nulli, nevis tā vienkārši izšāvu. Bet kopumā nevaru sūdzēties - pēc Jaunā gada ir ļoti laba precizitāte.
Cik liela starpība ir ieguldītā darba ziņā - iepriekšējās sezonās, kad Latvijas izlasei nebija savas treneru komandas, un tagad, kad mums beidzot ir vairāki treneri? Galvenais treneris Vitālijs Urbanovičs vairākkārt uzsvēris, ka liela daļa mūsu biatlonistu droši vien nekad tā nav strādājuši kā pirms šīs sezonas.
Nu, tik milzīgas atšķirības nav. Es domāju, ka arī puišiem tik lielas atšķirības nav, jo tik un tā visi ir strādājuši. Varbūt ir pamainījusies specifika. Es iepriekšējos četrus gadus strādāju ar Valdi Bērziņu. Katru gadu pakāpeniski palielinājām darba apjomu, slodzi. Šogad labāk sokas galvenokārt tāpēc, ka neesmu slimojusi un ka bijis vairāk treniņnometņu. Darba apjoms ir mazliet lielāks, bet galīgi nebija tā, ka kaut ko nevarētu izturēt. Lielākās pārmaiņas bija, ka iepriekš visu vasaru strādāju viena, bet šogad bija komanda. Tas ir ievērojami vieglāk arī psiholoģiski, ka ir vēl kāds blakus. Ar mani trenējās arī Ilmāra [Briča] sieva Diāna no Lietuvas izlases. Šosezon vēl labi bija tas, ka pirms sacensībām bija iespēja aizbraukt patrenēties kalnos.
Vai tev bija pārsteigums arī tas, ka pēc Kanādas posma pasaka vis nebeidzās, bet turpinājās arī ASV posmā?
(Iesmejas.) Par abiem posmiem man pašai bija ļoti liels prieks, ka izdevās parādīt līdzvērtīgus rezultātus un pierādīt, ka tas nebija viens nejaušs gadījums, ka esmu spējīga braukt pa tām vietām regulāri.
Kāda ir pasaules čempionāta Holmenkollenas trase?
Sprinta aplis man pat tīri labi patīk, bet individuālajā disciplīnā ir ļoti smaga: vairāki gari kāpumi, un pagājušajā gadā tur bija arī mīksta trase. Tā bija viena no visgrūtākajām trasēm, kādā jebkad esmu braukusi.
Tādā ziņā tev lieti noderēs iespēja izvēlēties agrāku starta grupu, lai nav jāmokās pa mīksto sniegu.
Jā. Sprintā tas varbūt tik daudz nenozīmēs, jo pirmie vispirms būs nobraukuši puiši, jau samaļot to trasi, bet individuālajā disciplīnā tam var būt liela nozīme, it sevišķi, ja būs siltāks laiks.
Kurās disciplīnās tev ir labākas izredzes: sprintā vai tomēr tajās, kur lielāka nozīme ir šaušanas precizitātei?
Manuprāt, ir diezgan līdzvērtīgi. Katra kļūda šaušanā atmet par vairākām pozīcijām atpakaļ, un viss mainās. Teorētiski individuālajā, precīzi sašaujot visus divdesmit mērķus, ir lielāka iespēja kaut ko sasniegt, bet arī tad taču jāspēj pietiekami ātri noslēpot visu to distanci.
Mēdz teikt, ka apetīte rodas ēdot. Cik laba apetīte tev ir pirms pasaules čempionāta? Iebraukšana punktos ceturtā desmita beigās liks vilties?
Nē, tik traki ar mani vēl nav. Tagad svarīgi saprast, kur tieši pašlaik ir mana vieta. Es pati vēl simtprocentīgi neesmu sapratusi, uz ko tieši tagad esmu spējīga. Pašai vēl jāaprod ar jauno situāciju. Man galvenais, lai pēc finiša ir tā labā sajuta, ka esi visu izdarījusi labi. Tās vietas jau pēc tam var skatīties un analizēt.
Kāda pašlaik varētu būt tava vieta slēpošanas ātruma ziņā? Ap četrdesmito?
Vietu izteiksmē man ir grūti to tā nosaukt. Sprintā slēpošanas ātruma ziņā varu zaudēt vienu līdz pusotru minūti labākajai slēpotājai. Tad var teikt, ka esmu slēpojusi savu iespēju robežās.
Atbildība par rezultātu ir palielinājusies? Tu jūti, ka citi tagad no tevis gaida vairāk? Vai varbūt pati tēmē augstāk?
Par to es cenšos nedomāt. Ir izdevies divos sprintos izšaut pa nullēm, un apziņa, ka jāmēģina vēlreiz izdarīt to pašu, mazliet traucē. Bet jāmēģina to izdarīt vēlreiz (piektdien Latvijas Atklātajā čempionātā Alūksnē tas neizdevās - I. P.).
Šosezon parādījusies jauna un interesanta disciplīna: individuālā jauktā stafete. Kā tev patīk šī disciplīna?
Man patīk. Tā ir ātra un azartiska. Teorētiski tā pat nav tik ļoti kā sacensība... ir jautri tādā startēt.
Tas ir kā Zvaigžņu spēles komandu sporta veidos?
(Iesmejas.) Jā, varbūt pat kaut kas uz to pusi.
Simons Šemps izteicies, ka tas vairs nav biatlons. Vai piekrīti?
Tas laikam lielo valstu pārstāvjiem nepatīk, ka tajā disciplīnā arī mazās valstis var kaut ko paveikt. Es domāju, ka tieši tas ir interesanti, jo tur daudz ko izšķir, cik ātri šauj, cik ātri izmanto rezerves patronas. Jā, šajā disciplīnā šaušanai ir lielāka nozīme nekā slēpošanas ātrumam, bet, piemēram, Kenmorā, Andrejs pierādīja, ka arī slēpošana ir svarīga. Viņš pēdējā aplī ļāva mums pakāpties par vairākām pozīcijām.
Pēdējie panākumi ir tikai aisberga redzamā daļa, bet pastāsti par mazāk zināmo! Cik daudz tas maksāja tev un apkārtējiem, lai tiktu tik tālu?
Sāku agrā bērnībā. Ap desmit gadu vecumu sāku ar brāli trenēties. Jauniešu vecumā pamazām sapratu, ka gribu turpināt cīnīties biatlonā, paskatīties, cik tālu varu tikt. Protams, mums Latvijā ir tāda sistēma, ka daudz jāiegulda arī pašam, pirms tiec izlases sastāvā. Manam tēvam daudz nācās ieguldīt, pārdodot mežus, meklēju atbalstu arī labiedarbi.lv... Man sanāca trāpīt neīstajā laikā, tieši tad, kad izlasei bija pagrimums. Pat izlasē esot, bija daudz problēmu, arī ar inventāru. Taču nemitīgi bija kaut kāds progress, tāpēc neatmetu ar roku.
Pelnīt taču neko nepelni ar savu nodarbi.
Nepelnu gan. Pagājušajā gadā vēl kaut kas bija, bet kopš septembra dzīvoju no iekrājumiem. Kenmorā par piekto vietu pienācās prēmija četru tūkstošu eiro apmērā pirms nodokļu nomaksas, ko vēl neesmu saņēmusi. Ceru, ka pēc sezonas varbūt kaut kas varētu mainīties.
Tev fiziskās kondīcijas augstākais punkts šosezon jau bija Ziemeļamerikā?
Domāju, jā. Ej nu sazini, varbūt pasaules čempionātā būs vēl labāk, bet kaut kā īsti tam neticas (smejas).