Tas bija jādara divdesmit gadu garumā. Es biju satiksmes ministrs pirms sešpadsmit gadiem. Nodibināju Valsts ceļu fondu, kas nebija iegriba. To nebija grūti paredzēt, kas notiks pēc desmit, piecpadsmit, divdesmit gadiem, ja uz ceļiem nedarīs elementāras lietas. Diemžēl izrādījās, ka priekš sevis to daru, avīzēs mani publiski zākāja. Savukārt tos, kas divreiz likvidēja ceļu fondu, taisīja par gudrajiem. Diemžēl vai par laimi Lietuvai, jāsaka, lietuvieši ceļos katru gadu ir investējuši par 100 miljoniem vairāk. Lietuvieši pēdējo desmit gadu laikā savos ceļos noteikti ir ielikuši kādu miljardu vairāk nekā latvieši. Lūk, arī rezultāts. Lietuvieši sen jau ir noasfaltējuši visus grants ceļus. To, ko es kādreiz gribēju, lai no katra pagasta var aizbraukt uz Rīgu pa asfaltu.
Ir citi apstākļi, kas nāk mums par sliktu, neļaujot normāli uzturēt ceļus. Demogrāfiskā situācija valstī ir katastrofāla. Cilvēku kļūst arvien mazāk, degvielas pircēju mazāk, tātad mazāk nodokļu maksātāju. Latvijas teritorija uz vienu iedzīvotāju kļūst aizvien lielāka. Tas ir tas pats, ka jūs sēdētu viens pats tukšā trīsistabu dzīvoklī un brīnītos, ka nevarat to sakopt, uzturēt, samaksāt rēķinus, jo tas jums ir par lielu. Latvijas ceļu tīkls uz Latvijas iedzīvotāju mazā skaita ir par lielu. Mēs neesam spējīgi to uzturēt. Ja mēs būtu vismaz trīs miljoni kā Lietuvā vai pieci miljoni kā Dānijā uz ievērojami mazāku teritorijas lielumu, tad būtu cita stāvokļa ceļi. Uz Latvijas ceļu problēmu ir jāskatās kompleksi, profesionāli, matemātiski un bez emocijām.
Ja valsts nespēj profesionāli risināt problēmas, tiek aicināts pašai sabiedrībai aktīvi iesaistīties valsts problēmu risināšanā. Ko jūs teiktu?
Jā, nu vakar klausos radio - zvaniet mums un stāstiet, cilvēki, kā jūs domājat, kas mums jādara! Ziniet, nu tas ir tas pats, ja ķirurgs tagad zvanītu uz radio un teiktu - es te atgriezu vienam vaļā vēderu, pastāstiet, kā aklā zarna jāgriež laukā, zvaniet man, cilvēki! Valsts ir jāvada profesionāļiem. Tie, kas strādā ceļu nozarē, ir gudri un saprātīgi cilvēki, gan Tālis Straume savā laikā, gan Ivars Pāže, kas tagad vada Latvijas valsts ceļus. Viņi lieliski zina, kas jādara, bet politiķi atrod citas jomas, kurām novirzīt naudu. Tā ir problēma.
Kur lai Latvija atrod naudu? Kur jūs meklētu, ja būtu premjers?
Simtām reižu esmu teicis, un tā ir mana visdziļākā pārliecība. Mūsu valstī ir jomas, kurās mēs tērējam ļoti daudz un ļoti neefektīvi. Tā ir izglītība un veselības aizsardzība. Tur mēs gāžam iekšā kopumā miljardus un tik brīnāmies, ka mums ir slikta izglītība, vāja veselības aizsardzība. No simt latiem desmit latu nonāk līdz slimniekam, deviņdesmit tiek nopurināti milzīgajās telpās, milzīgajā birokrātijā, līdz ārprātam neracionālajā sistēmā. Vienlaikus sabiedrība bojā savu veselību tā, kā nekur citur pasaulē neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Paskatieties, kas pa Jāņiem notiek - pārēdas, pārdzeras. Un ar tādu dzīvesveidu brīnās, ka mums ir tik ļoti īss dzīves ilgums. Sabiedrība dzīvo ārkārtīgi neveselīgu dzīvesveidu, jo mums nav pašdisciplīnas. Esmu dzīvojis ilgi ASV, Vācijā. Tur es neesmu redzējis nevienus svētkus, ja neskaita Oktoberfest Bavārijā, kur kaut kas tamlīdzīgs notiek, kas Latvijā. Nevaru iedomāties, ka visa Amerika varētu divas trīs dienas no vietas pārēsties un plītēt. Nav pie problēmām valstī tikai politiķi vainīgi. Tas ir atkarīgs no visas sabiedrības, no izpratnes par ekonomiku, veselību, politiku un savas valsts ceļiem, kuros guldīt vai neguldīt naudu. Viss ir saistīts.
Vai no sabiedrības izpratnes radīsies papildu resurss, ko ieguldīt ceļos?
Mums ir resurss, kuru neizmantojam. Tikai viens gadījums. Ko izdarīja kaut vai tas pats Šlesers, kuru pastāvīgi burtiski ne par ko aprej. Labi, ka viņš izcīnīja tās uzturēšanās atļaujas, kas kaut kādā veidā izkustināja nekustamā īpašuma tirgu nerezidentiem. Ja ir dabūtas kaut vai trīssimt vai piecsimt atļaujas, tad par katru no tām ir piesaistīti prāvi līdzekļi, kas ieplūduši nekustamajos īpašumos. Diezgan ilgi darbojos šajā jomā, zinu, kas tur notiek. Tā ir viena sfēra, kuru mēs totāli nemākam izmantot, mēs to neatbalstām, ne mentāli tauta, ne likumiski - politiķi. Mēs uzskatām, ka tā ir Latvijas izpārdošana, kas ir pilnīgas muļķības. Kāpēc neviens nebļauj, ka Rundāles pili uzbūvēja. Padomājiet, atbrauca kaut kāds kretīns no ārzemēm, Rastrelli, un mūsu mīļajā Latvijā pili uzbūvēja! Jo skaistāk, jo dārgāk pie mums būvēs, jo labāk. Tā ir nācijas mentalitāte, vai spējam to saprast vai ne.
Iepriekšējā ideja uz nekustamajiem īpašumiem uzbūvēt nākotni gan beidzās ar pārkaršanu un krīzi.
Pārkaršana sākās muļķības dēļ. Mana kundze un dēli ir nekustamo īpašumu biznesā. Ne viņi ir pārkarsuši, ne viņi ir izputējuši. Viņi strādā pareizi, tas arī viss. Mums ir jāgūst labums no tā, no kā citas valstis to ir ieguvušas. Vienkārši konkrēti jāskatās, kā viņi to dara. Tas, ka mūs, latviešu, ir maz lielā teritorijā, ir gan mīnuss, gan pluss. Mīnuss ir tas, ka mēs nespējam šo teritoriju uzturēt. Pluss, ka šo teritoriju varam lieliski izmantot, lai piesaistītu nerezidentu naudu. Mums ir ostas un meži. Latvija jau neizputēs, badā nenomirs, bet mēs varētu diezgan pieklājīgi dzīvot, ja būtu saprātīgāki. Kāpēc plīsa nekustamo īpašumu burbulis? Tāpēc ka cilvēki bija iedomājušies, kā viņi iekšējam patēriņam sabūvēs tūkstošus un tūkstošus privātmāju un dzīvokļu. Kur tad tie dzīvotāji būs, ja visi brauc projām? Vienīgais reālais patērētājs tagad ir bagāts nerezidents.