«Viena no latviešu problēmām, kas traucē veselīgai attīstībai, ir fakts, ka latvieši ir ļoti noslēgti. Viņi nedalās savās idejās, patur tās pie sevis,» saka Ķīlis. Un vēl: «70% Latvijas iedzīvotāju nekādos procesos nepiedalās. Ne jau tāpēc, ka viņiem nebūtu laika, bet tāpēc, ka nav vēlēšanās.»
Krīzes laikā Ķīļa secinājumi nebūt nav problēma - latvieši nekur nepiedalās, neprotestē, logus nesit, tup mājās, un mierīgā garā valdība izgriež latviešus cauri gaļasmašīnai - apcērp algas, pensijas, pabalstus, paceļ nodokļus -, un latvieši ir varoņi, kurus rāda pasaulei! Un kā glīta svece uz tortes - galvenais taupītājs vēlēšanās saņem visvairāk balsu! Un cik tālu tiks revolucionārie franči un kareivīgie grieķi, kas demolē valsti un iet uz barikādēm, draudot izjaukt visas valsts ekonomiku? Pigu! Mācību grāmatās viņi noteikti būs sliktie piemēri.
Toties koka otrais gals ir dzīve pēc krīzes, un te nu arī sākas problēma, ka latvieši ne spēj ko graut, ne spēj arī ko pa īstam celt. Pēdējā laikā, kā liecina arī Ķīļa izteikumi, latviešu nācijas paškritika pieaug - visai bieži dzirdami apgalvojumi, ko un kāpēc mēs nevaram. No vienas puses, tas ir labi, no otras - dies' dod, lai mēs neiedzīvotos vēl lielākos kompleksos. Šajā griezumā ir pierasts vīt retoriku ap patriotisma trūkumu, taču tomēr tas ir pārāk šaurs skatījums - stāja un ambīcijas - tie ir īstie raksturlielumi, kuru šobrīd pietrūkst latviešiem. Mācoties no frančiem, ir jāpiedalās un jāprot uzsist dūri uz galda, taču ir jābūt arī gudrākiem par frančiem - to darot nākotnes vārdā, nevis aiz iegribas vai stulbas spītības.