Ko tieši Rīgā spēlēsit?
Mūziku no mana debijas albuma From There to Here, ko ierakstīju 2009. gadā Courtney Pine studijā. Tas ir stāsts par manu dzīvi, visa mana mūža muzikālā autobiogrāfija no Kubas ritmiem uz klasisko mūziku, no latīņamerikas džeza uz blūzu, līdz tam, ko daru Anglijā patlaban 2011. gadā. Rīgā izpaudīšos gan kā skolnieks (esmu baudījis klasisko mūzikas izglītību un vienmēr mācījos no džeza meistariem), gan skolotājs, džeza un klasiskais mūziķis. Ceru, ka cilvēkiem patiks.
Varētu sagaidīt pat Mocarta vai Bēthovena «džezu»? Cik svarīgas jums šķiet stilu robežas?
Starp tiem nav jābūt robežai, jo saknes ir dziļumā. Manā mūzikā ir viss kopā. Mana sirds sit Kubas ritmos, manā dvēselē, asinīs ir Āfrika, esmu baudījis Austrumeiropas vijoļskolu, bet manas mājas jau 14 gadu ir Anglijā, Jorkšīrā. Manuprāt, mūzika ir ikviena cilvēka dzīves skaņuceliņš.
Kas ir jūsu labākā publika?
Ikviens, jebkurš cilvēks jebkurā vietā! Tāpēc, ka katrs uztver un izdzīvo mūziku savā, atšķirīgā veidā. Kāds to grib klausīties koncertzālē, cits muzejā, vēl cits - kafejnīcā vai iedzerot alu. Vēlos ar mūziku iepriecinātu ikvienu.
Izlasīju, ka mūzikas mīlestību mantojāt no tēva. Nākat no mūziķu dinastijas?
Tomēr mans tēvs bija ārsts, bet vectēvs - galdnieks, namdaris. Ģimene, kur viņš strādāja, viņam uzdāvināja vijoli, jo pašu dēlēnam nebija vēlēšanās spēlēt. Vectēvs to iedeva manam tēvam, kurš, pateicoties vijolei, izskolojās par ārstu - iemācījās spēlēt un muzicēdams nopelnīja studijām. Šī vijole pabaroja trīs paaudzes.
Un nevis Stradivāri meistardarbu?
Man nekad nav bijis tik daudz naudas, lai nopirktu tik diženu vijoli. Savulaik Kubas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un arī tagad spēlēju tēva akustisko vijoli, bet džeza koncertos - elektrisko Zeta vijoli, kādu spēlē Vanesa Meja. Gribu parādīt, ka vijole ir mazs spēka instruments, turklāt - vistuvākais cilvēka balsij.