Janīna ir pieradusi cīnīties. Saka - paļaujies uz Dievu, bet arī pats neizgāzies. Viņas dzimtā puse ir tālā Jakutija, bet uz Rīgu viņa savulaik atbraukusi, lai studētu Aviācijas institūtā. Apprecējusies, piedzimusi meitiņa Anastasija. Kad atklājies, ka bērnam ir ļoti smagas veselības problēmas - retais un smagais Volfa-Hiršhorna sindroms -, kopdzīve ar vīru pajukusi, izšķīrušies. Mazajai Nastjai, kurai nu jau ir septiņi gadi, nepieciešama 24 stundu aprūpe, tāpēc Janīna ir piekalta pie mājas. Kādu laiku nodzīvojusi misijā Pakāpieni, tagad ar sociālā dienesta atbalstu mitinās īrētā dzīvoklītī Pārdaugavā. Janīna gan raizējas par to, kā ekonomisko grūtību dēļ ar valsts atbalstu būs turpmāk, taču nepārstāj cīnīties, lai Anastasija nepaliktu bez ikdienā nepieciešamajām fizioterapijas procedūrām. Akcijai iesūtītajā stāstā Inga Levāne rakstīja - dators Janīnai būtu kā medaļa par varonību.
Inga un viņas vīrs Andrejs no Liepājas Janīnu pirms diviem gadiem atrada pēc publikācijas kristīgajā žurnālā Tikšanās. Piezvanīja, sāka draudzēties un palīdzēt. Ik pa laikam pārrunājuši, cik liela nozīme mūsdienās internetam. «Pat Maxima reklāmās, ko met pastkastēs, norādīta mājaslapas adrese,» saka Janīna, atzīstot, ka pati līdz šim dzīvojusi kā citā dimensijā. Patlaban esot labi, jo abas ar meitu dzīvo mājās, palīgā nāk arī sociālā dienesta algota auklīte, taču kādu laiku uzturējušās slimnīcās vien. Vēlēšanos par datoru Janīna bija apzīmogojusi ar mazu, no reklāmas izgrieztu un pie ledusskapja piestiprinātu laptopa attēlu. Nu ar projekta Pieslēdzies, Latvija! akcijas palīdzību vēlēšanās kļuvusi par realitāti.
Rīkoties ar datoru Janīnai māca draudzenes dēls. Pagaidām gan iepauzējuši, līdz viņai mājās būs pašai savs interneta pieslēgums, nevis tikai šad tad no kaimiņiem nejauši pārtverts signāls. Caur internetu un Skype viņa varēs biežāk sazināties ar tuviniekiem Jakutijā. «Mammu un māsu neesmu redzējusi 13 gadus. Lai aizbrauktu, tas ir par tālu, arī Nastja nav tik spēcīga, lai garo ceļu izturētu,» Janīna stāsta. Internetā viņa iecerējusi meklēt informāciju par meitas diagnozi un ārstēšanas iespējām, gribētos Nastju aizvest pie speciālistiem Sanktpēterburgas Smadzeņu institūtā. Janīna gan ir pārliecināta, ka vajadzīgā informācija pie cilvēka vienmēr atnāk īstajā brīdī. «Ja es to visu būtu zinājusi, kad meita piedzima, nezinu, vai spētu to pieņemt, - salasītos, nospriestu, ka bezcerīgi... Tagad domāju - kāds bērns ir, tāds ir.» Ļoti vērtīga Janīnai būtu arī iespēja sazināties ar citām mammām, kuru bērniem ir veselības problēmas. «Ir svarīgi, ja kāds uzmundrina, atbalsta.»
Dators ļaus piekļūt mūzikai, filmām, Janīna domā arī par mācīšanos. Par spīti meitiņas aprūpei pakārtotajam dienas režīmam, Janīnai izdevies iziet latviešu valodas kursus, lai gan valodas barjera vēl esot liela un mācības jāturpina. Bez valodas zināšanām kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem ir ierobežota, Janīna atzīst. Savulaik interesējusies apvienībā Apeirons par iespējām strādāt teledarbu, bet viss atdūries pret valodu. Ar sociālā dienesta atbalstu Janīna beigusi masāžas un vizāžistu kursus un cer, ka ar interneta palīdzību izdosies reklamēties un piesaistīt klientus. Tos apkalpojot mājās, izdotos nedaudz piepelnīties. «Krīzes laikā mums arī auklīte vienu dienu var būt, bet otru vairs ne. Jādomā, kā izgrozīties,» Janīna saka. Uz krīzi viņa raugās arī kā uz attiecību lakmusa papīriņu - dažs nocietinās, dažā atraisās pozitīvais.