Jābūt piesardzīgai. Un pat tad, ja liekas, ka nu jau viss būs labi, ar vēsu prātu vēlreiz padomāt, vai optimistiskais scenārijs piepildīsies. Tādēļ bankas līdzšinējā politika ir bijusi konservatīva, un, domāju, dažreiz tas ir ļoti noderējis. Piemēram, ja palūkojamies uz pērnā gada nogali, tas ļāva plānot situāciju ar piesardzīgākiem skaitļiem, rezultātā nenotērēt nenopelnītu naudu, savukārt tad, kad šī nauda ir nopelnīta, kopīgi lemt, ko ar to darīt tālāk. Nevis kaut ko dalīt, aizsteidzoties reālajai situācijai priekšā par 14-15 mēnešiem.
Tas skan diezgan vispārīgi «jābūt piesardzīgai». Ņemsim konkrēto situāciju ar šāgada budžeta grozījumiem - it kā varētu palielināt budžeta tēriņus par 70 miljoniem latu. Tas ir pareizi?
Ir jāskatās viss kopumā. Ja mēs paraugāmies uz to, kas bija sākotnēji plānots, tad var secināt, ka šogad kopumā Latvijas valdība būs iekasējusi par 170 miljoniem latu vairāk, nekā plānots. Tātad tēriņiem tiek novirzīta mazāk nekā puse no šīs summas. Ja atceras, ka četru gadu garumā Latvijas budžets izdevumu pozīcijā ir tikai mazināts, ja ņem vērā, ka bieži var dzirdēt - kur tad tā krīze beigusies, ja nejūt, ka kļūst labāk?! - ja to visu ņem vērā, tad šie 70 miljoni latu ir vismaz kaut kas, ko atdot sabiedrībai.
Respektīvi, tā ir pareiza proporcija, ka 70 miljoni tiek novirzīti tēriņiem, savukārt 100 miljoni - budžeta deficīta samazināšanai?
Jā. Pērn, veidojot šāgada budžetu, valdība tēmēja uz budžeta deficītu 2,5% no IKP apmērā. Ja valdība tagad neko nedarītu, proti, neveiktu grozījumus 2012. gada budžetā, tad tā gadu noslēgtu ar apmēram 1,3-1,5% lielu deficītu. Veicot grozījumus, par kuriem runājam, deficīts būs 1,9-2 procenti.
Atvainojos, bet kā var tik droši jūlijā runāt par gadu kopumā - būs pārpalikums x utt.
Te ir ļoti svarīgi nekļūdīties. Šie grozījumi tiks pieņemti Saeimā septembrī. Tātad septembrī vēl ir iespēja rūpīgi izvērtēt situāciju un, ja nu kas, apjomu palabot.
Tātad līdzīgā proporcijā «x deficīta mazināšanai, y papildu tēriņiem» jāveido arī 2013. gada budžets?
Nē, ar 2013. gada budžetu būs pilnīgi jauna situācija, tā bilde ir jāveido pilnīgi no jauna.
Vienkārši Finanšu ministrija pie nākamā gada budžeta sāk strādāt pēc mēneša...
Jā, bet tur laika pietiks, lai datus un scenārijus precizētu un vajadzības gadījumā mainītu. Mēs dzīvojam trauksmainākajos laikos, kādus vien es atceros.
Respektīvi, nevajadzētu, veidojot nākamā gada budžetu, iedvesmoties no 2012. gada labās pieredzes?
Tieši tā. Šogad ir konkrēta situācija. Faktiski var teikt, ka mums paveicās, lielā mērā tāpēc, ka situācija Eiropā izrādījās labāka, nekā prognozēja iepriekš. Kam savukārt bija savi iemesli - Eiropas Centrālā banka «nodrukāja» papildus triljonu eiro, parādījās likviditāte tirgū. Grieķija «neizbalsoja» sevi no eirozonas, Eiropas monetārās savienības valstis pieņem lēmumus tēriņu samazināšanā, kas ļauj cerēt, ka iespējamās finansiālās palīdzības apmēri nebūt tik lieli.
Tomēr, jā, tas būs liels izaicinājums - pareizi noprognozēt, kā nākamgad attīstīsies tautsaimniecība. Jāņem vērā, ka to lielā mērā nosaka mūsu eksports, līdz ar to ārkārtīgi būtisks jautājums ir, kas notiks Latvijas eksporta tirgos. Otrs faktors, kas jāņem vērā - tā ir Latvijas īpatnība - ir tāds patīkams optimisms. Neraugoties uz to, ka notiek eirozonā, ASV, Āzijā utt., mūsu iedzīvotāji ir sākuši tērēt naudu ilgtermiņa precēm. Varbūt pat varētu vēlēties, lai esam pieticīgāki... Jebkurā gadījumā to skarbo mācību, kādu esam guvuši, nevajadzētu aizmirst. Attiecīgi arī nākamā gada budžets jāplāno piesardzīgi. Jo neaizmirsīsim - tā nauda, kuru mēs neesam ielikuši prognozē, bet kura potenciāli var rasties, tā jau nekur nepazudīs tikai tāpēc, ka esam bijuši piesardzīgi.
Ir ļaudis, kuri saka, ka uz eksportu kā dzinēju nevar īsti paļauties. Tādēļ stimulējam iekšējo patēriņu. Tēlaini izsakoties, dodiet no 170 miljoniem nevis 70, bet 100 tēriņu palielināšanai, jo tā nauda sildīs ekonomiku.
Ja mēs gribam stimulēt ekonomiku, tad to var darīt - ar nosacījumu, ka tas nenotiek uz budžeta deficīta, valsts parāda palielināšanas rēķina. Ir brīvi līdzekļi - stimulējiet! Šobrīd pasaulē ir divi ekonomiskās krīzes pārvarēšanas modeļi. Viens spilgti redzams ASV - stimulējam patēriņu, kaisām naudu no helihoptera, gan jau ekonomika «izvilks» sevi. Un ir otrs modelis - Eiropa, arī Singapūra u. c. valstis, kas cenšas krīzi pārvarēt, nepalielinot savas saistības. Un mēs redzam, ka šis pēdējais modelis darbojas.
Bet ko mēs saprotam ar «stimulēšanu»? Algu palielināšanu, nodokļu pazemināšanu, subsīdijas?
Stimulēšanas jēdziens ir ļoti daudzšķautņains. Bankas skatījumā stimulēšana ir lielu ražošanas projektu atbalstīšana. Konkrēti kādas būtu šāda atbalsta formas - nodokļu atlaides, papildu finansējuma piešķiršana, citas - tas ir atsevišķas diskusijas jautājumus. Savukārt vienkārši stimulēt patēriņu nozīmētu importa palielināšanu, attiecīgi ārējās tirdzniecības deficīta palielināšanu, galu galā tas nozīmētu «noēst» naudu, nepieredzot augļus, kādus tā, gudri ieguldīta, nestu nākotnē.