Tēma ir pati dzīve
Abu muzikālā sadarbība sākās 2010. gadā, kā Uldis saka, vislabākajā vietā, kur vien tā mūziķiem var iesākties - uz skatuves: «Ideju institūts organizēja pasākumu un saveda mūs kopā, zinot, ko daru es un ko dara Biruta. Pirmajā reizē tā bija tīra improvizācija, bet tā sanāca gana interesanta - nebija īsti atkāpes momenta, sapratām, ka jāspēlē vēl. Gan Biruta, gan es izmantojām visus savus resursus, kas mums tajā brīdī bija sakrājušies un pašiem patika, kā skan, jo improvizācijas momentā vienmēr ir kaut kāda burvība. Viss notika ļoti viegli.»
Dziesmas meklē Biruta, un arī tas notiek tikpat viegli - nekādas sistēmas materiāla piemeklēšanā viņai nav. «Man ir divi fondi mājās - vieni lielie un otri mazie. Lielie - viss, ko esmu pati savākusi - grāmatas, ieraksti un manu personīgo ekspedīciju materiāli. Un mazie - tie, ko esmu salikusi kladēs un burtnīcās kā potenciālās dziesmas, ko es varētu dziedāt. Bet ne visas vienmēr aiziet, jo reizēm ir tā, ka dziesma ir skaista, bet tā kaut kā neieguļas un tu nevari to atslēdziņu atrast. Tad paiet kāds laiks, un atslēdziņa pēkšņi - čiks - uzrodas, un es saprotu, kā to vajag dziedāt. Tautas mūzika vispār ir ļoti īpatnēja. Tā nav tikai dziedāšana vien - tas ir kaut kas vēl vairāk, tava pieredze ieguļas dziesmā.»
Tāpat netiek domāts par konkrētām tēmām, kuras apdziedāt. «Tēma, tā ir pati dzīve, jo tas būtu ļoti mākslīgi un tendenciozi paņemt kaut kādu vienu tēmu un tikai par to vien dziedāt. Ja paklausās, kā teicēji dzied dziesmas, viņi nedzied tikai, teiksim, par tikumu, par saulīti vai par jūru. Tā arī mēs nenosaucam šīs par dziesmām, teiksim, par dzimtenes mīlestību. Tur ir par visu ko.»
Notika apvērsums
Sākumā Uldis un Biruta darbojās divatā, bet ar laiku saprata, ka būtu labi nevis pašiem meklēt kaut kādus papildu instrumentus, kuru skanējums šķiet šajā mūzikā iederīgs, bet pieaicināt mūziķus, kuri labi pārvalda savus instrumentus. Tā nu albuma tapšanā piedalījušies kontrabasists Toms Poišs un perkusionists Mikus Čavarts, kurš muzicējis gan Iļģu, gan Auļu sastāvā. Ierakstā piedalās arī koklētāja Laima Jansone, čellists Jānis Pauls un vijolniece Zane Estere Gruntmane. Producents ir Uldis, kura pārziņā ir sintezatori un elektronika. Viņš jau iepriekš kā dīdžejs sadarbojies ar džeza mūziķiem Niku Gothemu un Denisu Paškēviču, bet tautas mūziku iemīlēja tieši tajā pirmajā sadarbības reizē ar Birutu pirms trim gadiem. Biruta pati tautas mūziku sev atklāja konservatorijas jeb Mūzikas akadēmijas laikā. «Studēju profesionālo mūziku, un studiju laikā bija šis pieskāriens - tā tautas mūzika ienāca manī un notika apvērsums. Sākās dīvains process - kopjot tautas mūzikas lauciņu, jutu, ka tas viss sāka strādāt arī manī iekšā, manā būtībā. Es ieguvu brīvības sajūtu - toreiz padomju laikā mēs visi bijām tādi ļoti sasaistīti, piedzīti zem viena standarta, un šis tautas mūzikas pieskāriens padarīja mani brīvu gan uzvedībā, gan domāšanā un runas veidā. Process ir noticis visu laiku - dzīvošana kopā ar tautas mūziku ļauj atmest visu lieko - kaut kādas ārišķības izpausmes tiek noslīpētas - tā ir ļoti dīvaina ķīmija. Tautas dziesma - tā nav tikai mūzika vien.»
Biruta uzsver, ka projektā galvenais ir nevis pašizpausme, bet tautas mūzikas izpratne un centieni palīdzēt to izprast arī klausītājam. «Nevis paust savu ego - parādīt sevi, izmantojot tautas dziesmu tikai kā interesantu materiālu, bet - tieši otrādi - izdzīvot to, nepiesavinoties un neuzliekot savu kāju virsū,» saka Biruta, priecājoties, ka cilvēki, kuri ir divas reizes jaunāki, ar lielu entuziasmu līdzdarbojušies albuma ierakstā: «Jūtu lielu gandarījumu par to, ka stafete aiziet tālāk, jo viņiem tas patīk un tā mīlestība, ar kādu viņi izturējās pret šo darbu - kā mēs nosaukumus domājām, mocījāmies, entos variantus cits citam sūtījām un aizstāvējām savu viedokli, - tas process ir tas burvīgākais. Tā nebija tikai nosaukumu izdomāšana, tur ir kaut kas vairāk: kā šo domu pateikt īsā frāzē, tas baigi liek domāt un iet dziļumā. Jo tas arhaiskais nav miris - dziesma dzīvos vēl uz priekšu nākotnē, kad mūsu vairs nebūs.»
Koncerts