Pans Gabriels Hmura šo lielopusu interpretēs pirmo reizi mūžā un no sirds priecājas, ka sarežģītā, divas stundas ilgā rekviēma atskaņojuma balsts būs «patiesi lieliskais Akadēmiskais koris Latvija», kurš to jau dziedājis. Teicami sagatavojies esot arī Latvijas Nacionālās operas orķestris, tāpēc mēģinājumi ritot bez stresa. «Penderecka rekviēms ir visvērienīgākais šajā žanrā. Turklāt desmit gadu pēc tā pabeigšanas Pendereckis to papildināja ar čakonu orķestra stīgu instrumentiem pāvesta Jāņa Pāvila II piemiņai.»
Kādā no sešām valodām
Diriģents dzimis Polijā, uzaudzis Izraēlā, studējis Parīzē, Vīnē un Sjēnā. Uzvarējis Herberta Karajana konkursā Berlīnē (1971) un Kantelli konkursā Milānā. Strādājis Vācijā (Āhenes un Bohumas operu muzikālais vadītājs), Kanādā (Otavas Nacionālā mākslas centra vadītājs) un Polijā (Katovices Polijas Nacionālā radio simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs, Krakovas filharmonijas orķestra pirmais viesdiriģents, tagad nolūkots Poznaņas operas muzikālā vadītāja amatam). Patlaban apmeties uz dzīvi Beļģijā. Kādā valodā runāsim? Būšot labi kādā no sešām valodām, kuras viņš prot. Krievu valoda gan tā nav. Līdztekus poļu valodai, kurā diriģenta uzvārds Hmura nozīmē «mākonis», viņa otrā mātes valoda ir ivrits, ko apguvis bērnībā, kad 1957. gadā ar vecākiem pārcēlies uz dzīvi Izraēlā. Izvēlamies angļu valodu, lai gan G. Hmura sazinās arī vāciski, franciski un itāliski.
«Jūsu problēma ir tā, ka jums jāvalkā brilles, bet mana - ka esmu ebrejs. Tomēr, lai gan Polijā cietām no antisemītisma, es ļoti negribēju palikt Izraēlā. Kad turp pārcēlāmies, man bija 11 gadu, un tā bija pavisam cita Izraēla nekā šodien. Tur bija tuksnesis, nenormāli karsts, cilvēki runāja svešā valodā, un tā vēl nebija eiropiska valsts. Es gribēju ātrāk atgriezties Polijā, tā tobrīd bija visa mana pasaule, un nebiju vēl redzējis neko labāku. Sākumā domāju, ka esam atbraukuši tikai uz brīdi, un nesapratu, ka mums bija vienvirziena biļete,» atminas G. Hmura. Polijā viņš pirmoreiz ieradies tikai pēc vairāk nekā 32 gadiem - 1989. gadā.
K. Penderecki viņš sastapis jau krietni agrāk. «Viņš Milānas La Scala diriģēja vienu savu operu, bet es tobrīd diriģēju Romā un Turīnā. Man bija pāris brīvu dienu, un es aizbraucu uz Milānu pavērot Penderecka mēģinājumu. Papusdienojām restorānā un kļuvām labi draugi,» G. Hmura priecājas, ka siltas attiecības viņiem ir joprojām. «Kad vien esmu Krakovā, viņš aicina ciemoties savās mājās. Pendereckis ir ne tikai izcils komponists, bet arī normāls cilvēks, kas gadās reti. Mākslinieki bieži iedomājas, ka ir ļoti īpaši, ko dažkārt izrāda ļoti ekscentriskā veidā, tēlo dievus. Bet ne Pendereckis. Viņš vienkārši ir liels mākslinieks un ļoti patīkams cilvēks. Vislabākajā nozīmē - vienkāršs. Ar draugiem iedzer alu un vienkārši priecājas par dzīvi.»
Orķestru direktori arvien norādījuši, ka Pendereckis pats diriģē savus opusus, tomēr G. Hmura pamanījies interpretēt gana daudzus slavenā komponista darbus. Par komponistiem diriģentiem viņš izstāsta pamācošu stāstu: kad viņš vēlējies diriģēt cita slavena Polijas komponista diriģenta Henrija Gurecka 3. simfoniju, tas to uzticējis ļoti negribīgi, bet pēc pāris gadiem pats diriģējis ierakstu. G. Hmuram trāpījies ierasties tieši tajā brīdī, kad Gurecka sieva strostējusi komponistu: «Tu diriģē pārāk lēni, ņem Hmura tempus!»
Ar labām idejām nepietiek
Sajūsmā mirdzošām acīm viesis dalās par tikko mūsu Operā redzēto multimediālo operu Kara daba. «Lūk, patiesi izcils mūsdienīgs skatuves darbs! Labs mūsdienīgs operas iestudējums ir retums. Turklāt kailas sievietes, vīrieši un gultas skati nav nekas jauns, cilvēki bija kaili un mīlējās jau pirms 2000 gadiem! Ja Aīdas vai Karmenas stāstu risināsiet Čikāgā, ar to vien tas nekļūs mūsdienīgs. Būtiski - ko tu ar to panāc, cik patiesu pārdzīvojumu radi. Operas pasaulē esmu sastapis tikai dažus izcilus režisorus: piemēram, Deivids Aldens un Deivids Pauntnijs - izcili un ļoti vienkārši režijas risinājumi! Pārējiem ir lielas ambīcijas, bet trūkst zināšanu par operas specifiku: par mūziku un to, kā dziedātājs spēs un kā nespēs dziedāt. Arī slavenais Roberts Vilsons man sagādājis zināmu vilšanos, viņa vizuālajā teātrī redzu brīnišķīgas ainas, taču šie iestudējumi ir pilnīgas šausmas dziedātājiem. Operas režijā ar labām idejām vien ir par maz.»