_Aptieka_ ir viens no nedaudzajiem krogiem ar skaidri iezīmētu identitāti. Par to rūpējas gan šeit novietotais Rīgā vienīgais retro disku automāts, gan arī aiz letes itin bieži manāmais saimnieks mūziķis Kristaps Krēsliņš. Un vēl kāds vīrs, kura optimistiskā seja un lozungs «Esiet veseli!» ir pamanāms interjera elements.
Strādāja kā nelabie
«Mans vectēvs Arnolds Krēsliņš,» uz sienas uzzīmēto kungu ar glīto sasuku ar cieņu uzlūko Kristaps Krēsliņš. Viņa tēvatēvam pirms kara bijusi aptieka pretī viesnīcai Latvija, vietā, kur šāda iestāde ir joprojām, un arī Mālpilī un Rūjienā. Arnolds Krēsliņš, kurš no Latvijas izceļoja ar trim dēliem, kļuva par aptiekas vadītāju arī Eslingenes bēgļu nometnē. Amerikā kādā Ņūdžersijas slimnīcā latvietis, lai gan darīja to pašu, ko iepriekš, tomēr varēja ieņemt tikai aptiekāra palīga vietu. Viņa Eiropas izglītība neatbilda šīs valsts standartiem. 1971. gadā dzimušais mazdēls Kristaps veco aptiekāru nav sastapis. Vasaras brīvdienās viņš toties brauca uz Atlantu pie otra vectēva būvnieka Kārļa Stemmes, «kura darba ētika bija kā īstam latvietim - strādāja kā nelabais».
1993. gadā, ar grupu Mācītājs On Acid koncertējot Latvijā, brāļi Kristaps un Laris Krēsliņi Rūjienas vēstures zinātājas Līgas Siliņas stāstījumā nekad nesatikto Arnoldu Krēsliņu iepazina pavisam citādu, nekā bija iedomājušies. «Man bija licies, ka mans vectēvs bijis ļoti nopietns džeks, bet viņa, kura par manu ģimeni zināja vairāk nekā es pats, stāstīja, kā viņš tur Rūjienā uzārdījās,» pasmaida Kristaps. Izrādījies, ka klusā Igaunijas pierobežas miestiņa ļaudis vēl atceras, kā bijušais pilsētas mērs Krēsliņš ar leģendāro mācītāju Robertu Slokenbergu, kura atvases Kristaps saticis Amerikas latviešu bērnu nometnēs, ar zirgiem uzjājuši pa plašā aptiekāra nama kāpnēm Rūjienas centrā. Pankroka ģitārists, pieradis koncertos uzspridzināt skatuvi, ar šo tēlu spēja identificēties daudz labāk nekā ar to, kuru savā galvā bija iezīmējis pēc emigrācijas sabiedrības nostāstiem.
Ar papu tikai latviski!
1998. gadā, līdzās muzicēšanai desmitgadi nostrādājis par bārmeni Vašingtonas bāros un restorānos, Kristaps izlēma, ka vairs nekalpos citiem, bet atvērs pats savu uzņēmumu Amerikas galvaspilsētā. Farmācijas bārā Aptieka esot tie paši interjera elementi, kas Rīgas Aptiekā, - ne tikai «disku mašīna», bet arī caurspīdīgās galda virsmās paslēptas tabletes un kapsulas, plauktos saliktas tukšas zāļu pudeles. Starp 20 alus šķirnēm - arī Aldara tumšais, gaišais un porteris. Strādājot citiem, Kristaps krogu biznesu bija izkodis līdz mielēm, un paša uzņēmums aizgāja rūkdams. Taču iestājās rutīna. «Stabs, stabs, koks, koks. Ir laiks pamēģināt citas ielas!» viņš izlēma. Braukt uz Latviju mudinājusi arī sieva amerikāniete Hanna, kurai Vašingtonā pieder friziersalons.
2008. gadā viņi ar diviem pirmsskolas vecuma bērniem meitām Lulū un Līviju ieradās Latvijā. «Es esmu bārmenis, nevis ekonomists. Tas bija kā uzvarēt debilu loteriju,» skarbi nosmej Kristaps. «Novembrī vēl par vecajām cenām atvēru krogu, janvārī tika paaugstināts pievienotās vērtības, februārī - akcīzes nodoklis. Dabūju pa tauri divreiz vienā mēnesī.»
Sapakot pauniņas? Kristapā ierunājās abu vectēvu spīts. Aptieka izdzīvoja. Lulū un Līvija tagad iet parastā mikrorajona skolā un bērnudārzā un runājot ievēro paša Kristapa bērnības bausli: «Ar papu tikai latviski!» Ar papu, kurš spēlē mūziku ar «vietējiem džekiem» pankroka grupu PND un nemaz nejūtas vecs: «Dambis (Latvijas pankroka leģenda - I. P.) ir pat vecāks par mani, tomēr baigi rauj jumtu nost.»