Mirkļu kaleidoskops
«Risinājuma atslēgu atradu caur metaforu, risinot izrādi kaleidoskopā. Esmu arhīvā izlasījis daudzas Marijas Diplesī vēstules, un tajās viņa atzīstas, ka vienmēr priecājusies par katru brīnišķu dzīves mirkli, kas ir veselas dzīves vērts. Man tas ļoti asociējas ar krāsainu kaleidoskopu, kas izrādījās viens no pašiem pēdējiem mūsu scenogrāfijas un kostīmmākslas vecmeistara Eldora Rentera darbiem. Lista skaņdarbus izvēlējos tāpēc, ka meklēju mūziku, kas skanēja Aleksandra Dimā (dēla) romāna titulvarones - Margarētas Gotjē reālā prototipa - Parīzes kurtizānes Marijas Diplesī dzīves laikā. Par viņas un Lista mīlas stāstu uzzināju tikai pēc tam,» stāsta pats Tīts Herms. Mūsu baleta mākslinieki viņu iepazinuši kā baleta fanātiķi - perfekcionistu, kuram svarīga ik sīkākā nianse. Arī mūsu sarunā pārliecinos par stingru pārliecību, ka dejotāju traumas rodas tikai tāpēc, ka nav pietiekami sistemātiski strādāts. Gripa ilgāk par vienu dienu? Par to labāk pat neieminēties Hermam, kurš pats Maskavā baudījis slaveno, dzelžaino Vaganovas skolu un pēc tam kā horeogrāfs beidzis GITIS institūtu. 25 baleta mākslinieka karjeras gados viņš bijis ne tikai Igaunijas baleta premjers un bieži redzēts uz mūsu Operas skatuves, bet arī dejoja galvenās lomas Maskavas Lielajā teātrī un tolaik Maskavā tikko izveidotajā Jaunajā baletā. Neraugoties uz padomju slēgto režīmu, viņš uzstājies, strādājis par baletmeistaru un veidojis horeogrāfijas vairāk nekā 100 zemēs. Viņš atminas, ka dejojis pieņemšanās gan Irānas šaha, gan Jordānijas karaļa namos.
Nesen apritējis pusgadsimts, kopš Herms pirmoreiz dejojis uz profesionālas skatuves orķestra pavadījumā. Kā horeogrāfu viņu pazīstam kopš 1981. gada. «Mans pirmais lielais balets bija Grēksūdze, mans diplomdarbs 1987. gadā beidzot GITIS. Tas bija stāsts par Alfrēdu de Misē un Žoržu Sandu trijos cēlienos, kam mūziku rakstīja Edisons Deņisovs, bet galvenajai lomai uzaicināju rīdzinieku Genadiju Gorbaņovu. Maskavā biju ļoti iedraudzējies ar krievu disidentiem, tā laika radošajiem aristokrātiem Bellu Ahmaduļinu, Mesereru, Pasternaku, Deņisovu. Komponists bija ļoti pārsteigts, ka 1985. gadā tieši šo baletu kā Igaunijas operas viesizrādi uzaicināja Lielais teātris. Deņisovs tolaik bija cieši pārliecināts, ka viņa mūzika nekad neskanēs Lielajā teātrī, taču tas notika!» atceras T. Herms.
Ferenca Lista noslēpums
Viesim ko stāstīt ir ļoti daudz, un viņš prot stāstīt tik interesanti, kā reti kurš baleta pasaulē. Veidojot baletu un meklējot tam mūziku, horeogrāfs ir atklājis kādu gadsimtu noslēpumu. «Listam ir simfoniskā poēma Festlige (Svētku skaņas), taču par to reti kurš zina. Šī ir vienīgā no viņa 13 simfoniskajām poēmām, kuru viņš pats slēpa. Man viss baleta pēdējais cēliens ir balstīts tieši šajā mūzikā.» T. Hermu urdījusi ziņkāre uzzināt, kāpēc tapusi tik savdabīga mūzika. Izrādās, Lists tolaik jau bija gados un iemīlējies sievietē Karolīnā Vitgenšteinē, ar kuru vēlējās precēties. Taču viņa bija sieva kādam krievu kņazam un pats cars Nikolajs I viņai neatļāva šķirties. Tad komponists viņai veltīja savas simfoniskās poēmas, ieskaitot pēdējo. Tās mūzikā viņš atklājis savas ciešanas, ka nevar būt kopā ar savu mīļoto sievieti.
«Savukārt Marijai Diplesī Lists bija pēdējais mīļākais. Tā bija īsta mīlestība, viņš ļoti pārdzīvoja viņas nāvi un apmaksāja viņas rēķinus. Lists gribēja Mariju aizvest uz Ameriku, bet tas neizdevās, jo kāds viņas pielūdzējs viņu aizveda uz Londonu.» Horeogrāfs stāsta, ka tolaik sabiedrības dzīve bija vētraina un dīvaina bijusi to laiku morāle. «Noteikumi Luija Filipa pēdējos valdīšanas gados bija strikti: ir labais tonis, ja vīrietim ir mīļākā. Taču viņš nedrīkst viņu precēt un dzīvot kopā. Ja kāds to darītu, viņu izstumtu no sabiedrības. «Bet Marija Diplesī (jeb mūsu stāstā Margarita Gotjē) stāvēja pāri šādai sabiedrībai ar tās dubulto morāli. Nesot upuri, viņa bija pārāka par viņiem visiem. Man stāsts par Margaritu Gotjē ir dvēseles sāpes, mīlas un vientulības stāsts. Veidojot baletu par Kamēliju dāmu, mani aizrāva jūtu nianses, plašais emociju spektrs un bagātīgās dvēseles stāvokļa krāsas. Tur ir gan traģika, gan harmonijas meklējumi, cerību un mīlestības skaistums. Tas šodien ir retums, ja kāds var cita intereses stādīt augstāk par savām vēlmēm. Tas ir apbrīnas cienīgi.»