Varoņiem jāsarkst nebūs
Teju jau 45 gadus Kvēps ir hokejā. Atmiņa fantastiska, valoda tieša, bez ikdienas negludumu pielīdzināšanas, tikai dokam raksturīgais melnais humors - vajadzētu būt interesantai lasāmvielai. Jautājums tikai - vai vienam otram grāmatas varonim pēc izlasītā vaigi neiegūs sārtumu. «Pilnīgi visu jau es nerakstīju. Ir lietas, par kurām tomēr nevar atklāti stāstīt,» kā piemēru Kvēps izstāsta gadījumu no septiņdesmito gadu Rīgas Dinamo ikdienas, kad vienā no izbraukumiem Latvijā pazīstami hokeja meistari divatā pievarējuši sešas šampanieša pudeles. «Ar oriģinālajiem korķiem, kādas tolaik varēja dabūt tikai retais,» kā svarīgu detaļu stāstījuma laikā piemin doks. Tad, lūk, iznākums bijis tāds, ka viens no diviem augšpēdus atkritis pāri betona apmalei.
Dažus svinētājus savā grāmatā Jānis tomēr atklāj. Piemēram, kā 1996. gadā Eindhovenā pēc Latvijas uzvaras pasaules B grupas čempionātā uzbrucējs Sergejs Boldaveško no rīta regulējis satiksmi pilsētas ielās un pēc tam viesnīcā pavāriem sniedzis īso kursu kulinārijā. Pauzes meistaram Aleksandram Kerčam neesot bijusi problēma nakti pārgulēt uz gludi nocirpta dzīvžoga.
Ideju par grāmatas rakstīšanu piespēlējis kādreizējais Rīgas Dinamo uzbrucējs Sergejs Skosirevs. Solījis palīdzēt ar izdošanu, bet biznesa ceļi Skosirevu aizveduši pāri okeānam. «1996. gadā kopā ar Ēvaldu Grabovski aizbraucu strādāt uz Poliju. Ģimene palika Rīgā, tāpēc vakaros man nebija ko īsti darīt. Tur arī sāku rakstīt. Rokrakstā sanāca 300 lappušu. Datora rakstīšana man tomēr ir sveša. Tad iestājās ilgāka pauze, līdz Privātā Dzīve reiz uzrakstīja, ka Kvēps pēc nāves izdošot grāmatu. Mani sameklēja bijusī Latvijas Augstākās padomes deputāte Brigita Augstkalne. Saņēmos un pierakstīju vēl 100 lappušu klāt.»
Dinamo un Latvijas izlase
Grāmatā esot divi galvenie hokeja dzīves posmi. Pirmais - par padomju laika Rīgas Dinamo, otrais - par Latvijas izlasi kopš neatkarības atjaunošanas pirmās spēles 1992. gada rudenī. Vēl viena epizode. «1992. gada novembrī posāmies pirmajam Latvijas izlases izbraukumam uz Somiju. Iepriekšējā vakarā mums vēl nebija izbraukšanai nepieciešamās vīzas, taču Harijs Vītoliņš (toreizējais Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs un Maskavas Dinamo trenera Harija Vītoliņa tēvs - aut.) līdz rītam visu bija nokārtojis. Viņš arī teica - gaidiet, kad pie Sporta pils piebrauks autobuss. Stāvam, redzam, ka piebrauc viens dzeltens ikaruss, bet īpašu uzmanību nepievēršam. Autobuss tomēr neliela izmēra, pilsētas vajadzībām, pārsvarā ar stāvvietām. Izrādījās, mums tomēr paredzēts. Domāju, ka basketbolisti ar šādu autobusu līdz Tallinai nezin vai aizbrauktu. Viņiem visu ceļu būtu jāstāv kājās. Mūs izglāba lielās hokeja somas, uz kurām varējām izgulties vai arī sēdēt. Tā arī braucām uz valstsvienības pirmo izbraukuma spēli. Uz Tallinas-Helsinku prāmja mums ēšana nebija pasūtīta. Spēles vietā Tamperē ieradāmies pusbadā, kad somi ārpusē pie arēnas jau bija sākuši iesildīšanos, vietējā kafejnīcā ātri kaut ko iekodām, un spēlētāji devās laukumā. Pirmo maču zaudējām ar 3:6, bet nākamajā vakarā Jiveskilē revanšējāmies ar tādu pašu rezultātu. Šāds iznākums daudziem bija patīkams pārsteigums.»
Par sešdesmito un septiņdesmito gadu izbraukumiem uz Krieviju Kvēpa atmiņu krātuvēs ir daudz skarbākas sadzīves ainas. «Reiz no Sverdlovskas (pēc pilsētas nosaukuma maiņas Jekaterinburga - aut.) ar vilcienu uz Ņižņijtagilu braucām trīs diennaktis. Tualetes vagonos nebija, un, kā par nelaimi, vairākiem spēlētājiem vēl sāpēja vēders. «Pa lielam» viņi savas vajadzības kārtoja tamburos starp vagoniem. Divi turēja apakšā avīzi, un pēc tam tās «kūkas» meta ārā pa logu. Dzīvojot Uļjanovskas viesnīcā Rossija 2, arī bija problēmas ar labierīcībām. Vienīgā tualete bija pagrabā, kur varēja nokļūt pa koka kāpnēm. Viesnīcā ik pa laikam apmetās arī invalīdi, daži bija karā zaudējuši kāju, tāpēc saprotams, ka pagrabā nevarēja nokļūt. Pēc viņu sastrādātā koka kāpnes bija iekrāsotas dzeltenas.»
Balderi nevajadzēja lobēt
Grāmatas lappusēs var arī uzzināt, kāpēc, Viktoram Tihonovam ierodoties Latvijā, no pirmās dienas Rīgas Dinamo nebija Latvijas hokeja leģendas Helmuta Baldera. «Par galvenā trenera palīgu tolaik Dinamo strādāja Jānis Šūlbergs. Viņš arī informēja Tihonovu par to, kurš no vietējiem spēlētājiem der meistarkomandai. Par Balderi viņš teica, ka Helmuts nekad hokeju nespēlēšot, jo esot trusītis - bailīgs. Tihonovs paklausīja. Helmuta tēvs Gunārs tolaik strādāja par taksistu un bieži mums brauca pretī uz Rumbulu, kur tolaik bija lidlauks. Viņš man teica, lai es pārliecinu Tihonovu, lai Helmutu paņem komandā. Man tas nemaz nebija jādara, jo Tihonovs mīnus divdesmit grādu salā pats gāja uz Daugavas stadionu skatīties republikas čempionāta spēles. Tur arī Viktors Vasiļjevičs redzēja, kā tas puika met ripas vārtos, un pēc Jaungada Balderis jau bija Dinamo.»
Kvēpa lielisko atmiņu apliecina fakts, kā bez stostīšanās viņš nosauc datumu - 27. jūlijs -, kad pēc Dinamo izkļūšanas no otrās līgas tajā vasarā Tihonova palīgs Šūlbergs peldoties noslīcis. Bet hokejā Kvēps ir no 1967. gada 21. janvāra. «Šis datums man nav jāiegaumē, jo ir saglabājusies darba grāmatiņa. Tajā ir ieraksts, kad ārsts Kvēps pieņemts darbā RVR komandā.»
Kā viens no spilgtākajiem notikumiem laukumā dokam palicis atmiņā Kerča reids no aizsardzības zonas un vārtu guvums spēlē ar Maskavas Dinamo. «Tas bija eleganti. Kerčs pārslidoja pāri visam laukumam un iemeta. Uzvarējām ar 2:0. Tā bija 1987./1988. gada sezona, kad Rīgas Dinamo izcīnīja PSRS čempionāta sudraba medaļas. Kopš tās spēles Kerčs man ir visu laiku labākais spēlētājs. Protams, Balderis mums ir īpašs, bet tā ripa bija vienreizēja.»
Mūsu saruna pārtrūkst. Latvijas Sporta pedagoģijas ledus halles mediķu istabiņā ienāk viens no SK Rīga-95 komandas spēlētājiem ar pārsistu degunu un uzaci. Izrādās, treniņa laikā stadionā divi jaunieši kāvušies. «Stulbeņi tādi, darīt viņiem nav ko,» pukojas doks, un viņam piebalso ilggadējais palīgs masieris Boriss Lavrenovs. Vai taisnība, ka esi strādājis arī par ginekologu, vaicāju dokam, kad jaunietis salāpīts. «Jā, pusgadu Gulbenē,» tiešām zelta rokas.
Par futbolu arī var
Turpinot par grāmatu, žēl, ka tajā nebūs atspoguļoti divi spilgti notikumi - 2000. gada un 2001. gada pasaules hokeja čempionāti Sanktpēterburgā un Ķelnē. Tolaik Jānis strādāja Liepājas metalurga futbola komandā. «Par futbolu es arī varētu uzrakstīt grāmatu,» saka ilggadējais ārsts. «Tad arī visi uzzinātu, kāpēc futbols mums nav augstākajā līmenī. Man atbilde ir zināma - viņi negrib kārtīgi strādāt. Viena epizode no treniņnometnes Daugavpilī. Ārā 30 grādu karstums. Zālienā saļimst Rolands Bulders, un mēs ar masieri skrienam pāri visam laukumam ar smagajām somām. Pārliecāmies pār viņu, atveras viens acs, un seko vārdi, kurus es nekad neaizmirsīšu: «Ūdeni atnesāt...»