Superaktīvais seniors - tā par Ivaru teic viņa kolēģis Erudītu līgā Ēvalds Krievs.
Pensija sev un citiem
Ivars rāda fotogrāfijas - te viņš sakoncentrējies dambretes spēlei, te uz uzvarētāju pjedestāla vieglatlētikas sacensībās, citās bildēs ar draugiem vai ģimeni ārzemju ceļojumā - pabūts Ziemeļvācijā, Austrijā, Slovēnijā (pašlaik Ivars ar dzīvesbiedri ceļo pa Sicīliju - red.). Eiropā vēl palikušas neapgūtas tikai sešas valstis.
Seniors izklāj bildes, kur viņš dzied koros - Juventus, Absolventi, Līgatnes koris, Burtnieks. «Re, te esmu pirmajā rindā, izpildu solo. Visu mūžu esmu dziedājis. Tagad pa Ikšķili ņemos - dziedu Ikšķiles jauktajā korī un luterāņu baznīcas korī, vēl divos ansambļos - senioru un vīru ansamblī. Ko lai dara, ja Dievs man ir devis dziedamo balsi.» Pēc skolas beigšanas Ivars mācījies konservatorijā, vokālistos, taču... «Sapratu, ka operdziedātājs negribu būt. Man balss bija un vēl tagad ir ciešama. Bet šķita, ka opera - tas nav man, pārāk akadēmiski. Pusgadu nomācījos un sarūgtināju vecākus. Dziedāt man patīk, bet par juristu arī gribēju kļūt. Esmu taisnības cīnītājs - par pareizu valsti, godīgumu, juridiski pareizām attiecībām.»
Ivars Mauriņš pirmais iesniedzis prasību Satversmes tiesā, kas atzina, ka Saeima rīkojusies prettiesiski, atņemot iespēju pensionāriem strādāt un reizē saņemt godīgi nopelnītās pensijas. «Cienu sevi un savu darba mūžu, uzskatīju, ka tas ir pretlikumīgi. It kā šķiet - kā tad es, ierindas jurists, varu apstrīdēt Saeimas balsojumu, bet... Iesniedzu. Lietu izsprieda un atzina manu taisnību. Par to bija gandarījums! Kad jūti, ka vari ne tikai sev, bet arī sabiedrībai būt noderīgs, ir forša sajūta.»
Stundiņu vēl vienai mīklai
Ivars pasniedz teātra izrādes programmiņu, kur rakstīts: Ābrama lomu atveido I. Mauriņš. «Atlicinu laiku arī teātrim. Pēdējā izrāde bija Trīnes grēki N. Klētnieka režijā. Diemžēl cienījamo aktieri un režisoru pavadījām pēdējā gaitā, tagad darbu turpina viņa meita Kristīne. Darbojos arī Ikšķiles senioru kopā Saulgrieži - pašdarbību un sportu ļoti atbalsta Ikšķiles novada pašvaldība, bez šī atbalsta pašdarbniekiem viegli neklātos,» atzīst Ivars.
Vēl pensionētais jurists jau 12 gadu aktīvi darbojas Latvijas Erudītu līgā. Prāta spēles ir Ivara pamanāmākais ampluā - viņš bieži redzams televīzijā, dzirdams radio. TV spēlē Gribi būt miljonārs? vien piedalījies astoņas reizes!
Bet dambreti sācis spēlēt jau piecu gadu vecumā. «Tēvs, vienkāršs zemnieks, man iemācīja to spēlēt. Pēc tam jaunākajai māsai trīs gadu vecumā es mācīju šahu spēlēt. Šķiet, kas nu tā dambrete ir, bet tā ir ārkārtīgi gudra spēle. Nopietni to sāku spēlēt vidusskolā. Tagad gan vairāk sacenšamies senioru līmenī. Kādas četras piecas sacensības gadā notiek ļoti nopietni, tur piedalās tikai sporta meistari un meistarkandidāti.»
Viens no fundamentālākajiem Ivara hobijiem jau 53 gadu garumā ir krustvārdu mīklu sastādīšana. Ja diennaktij pieliktu stundiņu klāt, viņš to veltītu... vēl kādai krustvārdu mīklai. Vienkāršākai krustvārdu mīklas sastādīšanai gan vajadzīgas vismaz pusotras vai divas stundas, komplicētām vairāk.
Summa summarum!
Jaunībā Ivars nopietni nodarbojies ar sportu, bet arī pensijas gados fiziskajām aktivitātēm nav metis mieru. «Ogot un sēņot eju. Reizi nedēļā ar riteni pabraukājos, aizbraucu līdz Daugavas malai. Vasarā peldos pie reizes, saulīti uzķeru. Tagad, rudenī, tikai pabraucu. Kad nebraucu, aizskrienu kājiņām uz Tīnūžu pusi. Divus, trīs, četrus kilometrus noskrienu pa mežu. Nē, tas nav daudz, jaunībā gandrīz katru dienu skrēju 20 kilometrus. Re, te bilde no skriešanas mačiem. Bet te esmu izdevniecības Avots komandas kapteinis, mēs vinnējām lielo komandas kausu. Daudz ko darīju - voleju spēlēju, skrēju un lecu. Tikai pēc 50 gadiem mazliet aktivitātes nobremzēju. Jo visam laika nepaliek,» atzīst Ivars. Bet tās fiziskās aktivitātes - lai nedomātu, ka Ivars kāds «sausiņš»... «Sausiņš es gan neesmu! Prātu vajag kustināt, bet arī miesu nevajag aizmirst.»
Citi čīkst, ka, pensijā aizejot, vairs nav ko darīt. «Bet ir cilvēki darītāji, un ir cilvēki vaidētāji. Tas no katra paša atkarīgs. Vaidētājs nekad nebūs darītājs. Darītājs varbūt būs vaidētājs, bet ne otrādi,» uzskata Ivars. «Ne jaunībā, ne tagad, senioru gados, neviens neko klāt nepienesīs. Pašam viss jāizcīna. Es nezinu to sarkano dzīpariņa galu, cik Dievs man vēl devis, un tagad ir laiks padomāt, ko šajā dzīvē vēl gribu un varu. Aizejot pensijā, nāca apziņa - ja visi locekļi ir pie vietas, nekas briesmīgi nesāp, tad tagad ir laiks dzīvot sev! Apzināties, ka beidzot esi pats savas dzīves noteicējs, ir baigi labi! Summa summarum - dzīve ir skaista, tikai jāprot tvert tās gaišākos mirkļus!» optimistiski smaida Mauriņa kungs.