Ja man jānosauc savs visvisvismīļākais ievārījums, iet grūti. Tāda laikam pat nav. Šķiet, garšīgi ir visi - gan kreptīgais upeņu, gan saldās avenes, gan sīrupainie ķirši. Taču zemeņu ievārījums gan man kaut kā ne pārāk.
To, kuri konservējumi garšojuši vislabāk, pavasarī ir viegli noteikt - tie, kuru vairs nav. Reizēm veci ievārījumi pagrabā mētājas gadus piecus, līdz kāds sadūšojas tos izmest, žēl jau. Vislabākā metode, kā tos iznīcināt, ir vīns. Pirms dažiem gadiem tētis no pagraba uznesa visas vecās zaptes, ilgi ņēmās, bet pēc kāda laika vērtējums bija vienbalsīgs: vai tad nav aizķērusies vēl kāda burka ar to garšīgo mājas vinčuku?
Ziemā ir tik forši uznest no pagraba aveņu zaptes burciņu vai vienu tādu kārtīgu trīs litru burku ar marinētiem gurķiem un vakariņās tukšot, to nevar salīdzināt ar veikalā nopērkamo produkciju. Taču uz ogu un citu labumu lasīšanu es agrāk nebiju tik naska. Ēst ir viens, bet strādāt - gluži kas cits!
Visriebīgāk bija lasīt jāņogas - pavisam vienkārša iemesla dēļ: tās ir skābas, un lasot nemaz negribas ēst. Pat ērkšķogu lasīšana bija visai patīkama, jo ar tām varēja panašķēties. Nē, man nav taisnība, vēl grūtāk par garlaicīgo jāņogu lasīšanu ir aroniju vākšana (melnas, melnas rokas!) un ķiršu atkaulošana.
Man teorētiski ir skaidrs, kā top ievārījums, taču tā arī nekad neesmu saņēmusies to uztaisīt. Attaisnojumu, protams, ir daudz - kur tad es likšu, man jau nav pagraba, tikai mazs mazītiņš ledusskapis, īstā zapte top tikai no pašu lasītām ogām, nevis tirgū pirktām utt. Šovakar konservēšanas velniņš manī lēkāja, taču izdevās to apklusināt. Man bail, ka nākamgad tik viegli vairs nebūs, jo gribas ne vien pamēģināt, bet arī palielīties - re, kā es varu!