Process par iespējamo aizņemšanās tempu maiņu jau ir sākts. Sarunās ar Skandināvijas valstīm, Poliju un Čehiju esam tuvu tam, lai vienotos par līgumu galīgām redakcijām, kurās tiktu paredzēta nevis aizņemšanās, bet gan aizņemšanās iespēja. Kredītlīnija gan šajā gadījumā nav pareizākais termins - kredītlīnija nozīmētu, ka mēs aizņemamies, atmaksājam un varam atkal aizņemties. Savukārt, ja vienošanās ir par aizņemšanās iespēju, to var izmantot, iestājoties zināmiem nosacījumiem.
Skaidrs ir viens - visus 7,5 miljardus eiro, kas sākotnēji tika plānoti, Latvijai nevajadzēs aizņemties.
Cik lielu summu Latvija līdz šim ir aizņēmusies no starptautiskajiem aizdevējiem, un kā šī nauda ir izlietota?
No 7,5 miljardiem esam saņēmuši četrus miljardus eiro. Pamatā šī nauda ir izlietota, finansējot budžeta deficītu, pārfinansējot valsts parādu, ir izsniegti arī aizdevumi. Daļa summas novirzīta Parex bankai, kam bija jāveic sindicēto kredītu atmaksa, ko bija galvojusi Latvijas valdība.
Tātad līdz šim brīdim ir saņemta aptuveni puse no aizdevuma?
Jā, nedaudz vairāk nekā puse.
Ja nenotiek neparedzēti gadījumi, līdz gada beigām Latvija var iztikt ar jau saņemto aizdevumu un vairs neaizņemties?
Jā, noteikti. Tas ir viens no mērķiem, kādēļ Valsts kasē ir uzkrāta rezerve - panākt tirgus uzticības atgriešanos. Vēl pirms gada bija šaubas, vai Latvija spēs izpildīt savas tiešās un netiešās saistības, bet šobrīd tās šaubas ir novērstas. Otrkārt, līdz gada beigām vēl būs liela finansēšanas nepieciešamība - ir budžeta deficīts, ir jādzēš iekšējais parāds vairāk nekā 200 miljonu latu apmērā, jāizsniedz aizdevumi pašvaldībām un to uzņēmumiem ES struktūrfondu projektu līdzfinansēšanai.
Ieskatoties datos par budžeta izpildi šī gada pirmajos sešos mēnešos, ir redzams, ka dažos mēnešos budžeta deficīts pieaug rāvienveidīgi. Ar ko tas izskaidrojams?
Pamatā tas ir izskaidrojams ar nevienmērīgiem izdevumiem. Piemēram, ja runājam par ES fondiem vai kādiem investīciju projektiem, kurus valsts finansē, tur nav tāda lineāra grafika. Vai, piemēram, jūnija sākumā, kad skolotāji iet atvaļinājumā, tiek izmaksāta atvaļinājuma nauda par visu vasaru un attiecīgi budžeta izdevumi ir lielāki. No pamatbudžeta tiek veikti arī procentu maksājumi par aizņēmumu no sociālā budžeta. Izdevumu daļa ir mainīga, tā gan tiek prognozēta, bet ir arī tādi faktori, kurus nevar iepriekš prognozēt.
Cik reālistiskas šobrīd ir runas par iespēju pārskatīt vienošanos ar aizdevējiem, nepārtraucot starptautiskā aizdevuma programmas īstenošanu?
Es noteikti negribētu komentēt politiķu izteikumus, bet jāsaka, ka sarunas par programmas pārskatīšanu jau notiek - sadaļā par to, cik lielu summu mēs aizņemsimies. Visu paredzēto summu mums nevajadzēs, sākumā šos resursus bija plānots aizņemties straujāk, nekā tas ir noticis. Par sadaļu, kas attiecas uz finanšu sektora stabilitātes nodrošināšanas pasākumiem vai fiskālo disciplīnu, šīs lietas Latvijai būtu jādara neatkarīgi no tā, vai to prasa vai neprasa SVF.
Vēl arvien apkārt virmo ideja par iespējamo lata piesaistes kursa maiņu, tas ir, devalvāciju. Kādas tai varētu būt sekas?
Valūtas kursa politika ir pilnībā Latvijas Bankas kompetencē. Ja runājam par ietekmi uz valsts budžetu, jāatgādina, ka lielākā daļa no valsts ārējā parāda ir eiro. Ja mainām valūtas kursu, attiecīgi mainās arī parāds. Ja pieaug parāds, savukārt parādās risks attiecībā uz Māstrihtas kritēriju ievērošanu. Šobrīd valsts parāds ir aptuveni 40% no iekšzemes kopprodukta, tādēļ, būtiski mainoties valūtas kursam, parāda līmenis varētu bīstami pietuvoties Māstrihtas kritērijos noteiktajai robežai un apdraudēt eiro ieviešanu.
Tātad nekādu pozitīvu seku nebūtu?
Pirmkārt, valsts budžets ir latos, un arī fiskālie instrumenti, un iespējas, ko valsts piedāvā, ir latos. Es neredzu nekādu pamatu apgalvot, ka jebkādas valūtas kursa izmaiņas varētu palielināt valdības iespējas īstenot fiskālus stimulus. Budžeta deficīta griesti tāpat būs jāievēro.
Valsts kase organizē valsts vērtspapīru izsoles. Kādas tendences ir vērojamas?
Ir vērojama tirgus uzticības atgriešanās. Kredītrisks, ieguldot valsts parādzīmēs, tiek vērtēts krietni zemāk nekā pirms gada. Arī uzticamība lata stabilitātei ir ievērojami lielāka.
Valsts parādzīmes galvenokārt iegādājas vietējie investori?
Izsolēs piedalās arī solītāji, kuri nav Latvijas rezidenti, bet pamatā tie tomēr ir vietējie. Vietējās bankas.
Pirms dažiem mēnešiem tika pētītas Latvijas iespējas aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos. Kādas ir šīs iespējas?
Pirmā reize, kad mēs braucām un tikāmies ar investoriem, bija pagājušā gada decembrī. Jāsaka, ka jau tad gan Eiropā, gan ASV bija pazīmes, ka interese par Latvijas valsts iespējamām obligācijām ir pietiekami liela. Tas, kas tobrīd mūs neapmierināja, bija iespējamās procentu likmes, par kādām mēs varētu piesaistīt šos resursus. Šogad ir vērojamas daudz labākas tendences. Arī mūsu kredītrisku, mijmaiņas darījumu cenas un citi rādītāji ir kritušies.
Pēc pāris gadiem Latvijai būs jāsāk atmaksāt starptautisko aizdevumu. Kā to plānots darīt?
Ja skatāmies, kā mēs vispār varam atmaksāt valsts parādu, ir trīs teorētiskas iespējas. Vai nu ir jāveido budžets ar pārpalikumu un parāda segšanai jānovirza pārpalikums, vai arī ir jāpārdod kādi valsts aktīvi - mūsu rīcībā ir divi lieli aktīvi: Parex banka un Citadele banka. Pārdodot šos aktīvus, varētu atgūt ievērojamus resursus vai nu parāda dzēšanai, vai deficīta segšanai. Trešā iespēja ir parāda pārfinansēšana - tā ir starptautiska prakse, ko lieto pilnīgi visas valstis, izņemot tās retās, kam nav valsts parāda. Mums ir jāatgriežas starptautiskos finanšu tirgos, iespējams, jau nākamā gada sākumā, kad jaunajai valdībai būs skaidrība par 2011. gada budžetu. Tad arī investoru interese par iespējām ieguldīt valsts parādzīmēs varētu būt pietiekami liela. Tad varētu pakāpeniski pieaudzēt iespējamos emisiju apjomus, lai uzkrātu pietiekamus līdzekļus parādu atmaksai SVF.
Un, ja piepildās drūmākās prognozes un finanšu tirgi vēl arvien nebūs stabili?
Mēs esam ļoti atkarīgi no tā, kas vispār notiek Eiropā. Tajā brīdī, kad sākās stress Grieķijā vai Ungārijā, mēs redzam Latvijas kredītriska vērtējumu pieaugumu, lai arī Latvijā nekas nav noticis. Tas vienkārši demonstrē investoru skatījumu uz reģionu kopumā. Ja krīze turpinās vai atkārtojas, mēs pārfinansēšanu būsim spiesti veikt par daudz augstākām likmēm.
Iespēja atkārtotas krīzes gadījumā pagarināt pašreizējās starptautiskā aizdevuma programmas darbību ir?
Teorētiski tāda iespēja ir. Tas ir runājams, bet nav plānots. Pašlaik ticamākais risinājums ir līdzekļu aizņemšanās starptautiskajos tirgos.
Ar ko Latvija riskētu, ja līdzīgi kā Ungārija pēc Saeimas vēlēšanām nonāktu tiktāl, ka starptautiskā aizdevuma programmas darbība tiktu apturēta?
Finanšu tirgu uzticība Latvijas valstij gan šeit, gan starptautiski noteikti mazinātos. Attiecīgi mēs redzētu resursu sadārdzināšanos, likmju pieaugumu, kas savukārt nozīmētu budžeta izdevumu pieaugumu. Tas nozīmētu vēl lielāku nepieciešamo konsolidāciju budžetā. Daļa no izdevumiem, ko varētu novirzīt, piemēram, veselībai vai izglītībai, būtu jānovirza aizdevuma atmaksai. Turklāt programmas mērķis jau nav tikai finanšu resursu aizņemšanās, bet arī reformas, kas nepieciešamas, lai valsts būtu fiskāli stabila nākamajos gados.
Cik liels pamats ir cerēt, ka tuvākajos gados Latvijā varētu ieplūst lielas ārvalstu investīcijas ražošanas attīstībā?
Potenciāls neapšaubāmi ir. Ja skatāmies uz dažādām cenām tirgū, tās ir pietiekami pieņemamas. Ekonomika sāk atkopties, arī reitingu aģentūras sāk Latviju novērtēt pozitīvāk - nākotnes skatījumi ir jau mainīti. Investoru apetīte attiecībā uz potenciāliem ieguldījumiem Latvijā varētu pieaugt. Šobrīd svarīgākais, manuprāt, ir nevis tieša sadarbība ar kādu investoru, bet gan spēles laukuma sakārtošana. Stabilitāte ir tas, kas investoriem ir svarīgākais.