gadā, ko izdeva amerikāņu firma Albany Records. Iepazīt dzimto mantojumu operā liedzis gan padomju režīma dzelzs priekškars, gan dažādi priekškari pašu domāšanā: jau 16 gadi apritējuši arī kopš Jāņa Mediņa Uguns un nakts, kas bija pirmais un pēdējais mūsu oriģinālklasikas mantojuma iestudējums mūsu Baltajā namā visā atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikā. Izrādījās, tieši tagad (citējot B. Skultes operas galveno varoni Marutu) «šis akmens īstā brīdī mests». Mums visiem ļoti zīmīgā, pat izšķiroši svarīgā vēsturiskā brīdī šī opera, kas tapusi pēc Ilonas Leimanes romāna, brīdinoši un nesaudzīgi vēstī par latviešu naida, nenovīdības, skaudības un sašķeltības traģēdiju, aicinot justies vienotiem, kopā stipriem. Tieši ar to Vilkaču mantinieces stāsts ir gan skaudri aktuāls, gan... latviskā nolemtībā pārlaicīgs jau kopš Garlība Merķeļa vēsturiski slavenā apraksta par ķildīgu tautu pie Baltijas jūras.
Uzrunā latviski un šodienīgi
Atzīšos - uz pirmizrādi gāju ar trīcošu sirdi. Šī bija tā reize, kad ļoti ekstrēmi gribējās, lai izdotos - jo (skat. iepriekšminēto kontekstu) savā ziņā šis šķita arī latviešu operas «būt vai nebūt» jautājums uz LNO skatuves. Prieks bija ieraudzīt pilno skatītāju zāli gan pirmizrādes vakarā 3.VI, gan nesen izsludinātajā papildizrādē 4.VI, kurā dziedāja otrs izpildītāju sastāvs.
Kaut arī šis nav visspēcīgākais meistardarbs latviešu operā, te uzrunā gan mūzika, gan stāsts. Un konkrētajā gadījumā - arī iestudējums Ināras Sluckas režijā (debija Operā!), Ievas Jurjānes scenogrāfijā - etnogrāfisko elementu krāšņā pārtapšanā mūsdienīgā domāšanā, ietilpīgos simbolos. Andrejam Jansonam (ASV), kurš pats instrumentējis lauvas tiesu autora nepabeigtās partitūras, pie diriģenta pults izdodas ļoti mērķtiecīgi un krāsaini vadīt muzikālā stāsta gaitu: caur pērkona/ienaida negaisu un pastorālām dabas ainām, inkrustētu ar latviešu tautas dziesmu citātiem un intonatīviem atgādinājumiem (kā, piemēram, Pūt, vējiņi! motīvs). Mūzikā uzrunā emocionālais neoromantisms un neoimpresioniskais gleznieciskums, un vienlaikus latviskā skaņutelpa. Režisore sadarbībā ar scenogrāfi izcili izveidojušas stāsta telpu, tajā ieved jau priekškars - milzīgs, koši daudzkrāsains lupatdeķis. Simbolizējot latviskās dzīvesziņas spēku, īstajā brīdī saulaini atmirdz stilizēti latviskās segas. Horeogrāfei E. Bukovskai labi padevušās masu deju ainas. Izteiksmīgas galveno un otrā plāna personāžu attiecību mizanscēnas tiek pretstatītas monolītām kora grupām, kas tieši tādas, lieki nesasmalcinātas (saime, ubagi, vērpējas, baznīcēni u. c.), arī ir iestudējuma veiksme.
Dzimtās valodas vara
Solisti burtiski dzīvo savās lomās, nevis tikai dzied vokālās partijas. Tas ir arī dzimtās valodas un mentalitātes nopelns, jo šis gabals ir par visiem mums. Vokāli prasīgā Marutas partija ir visīstākā Danas Bramanes loma - viņa tajā izstaro gan vokālo, gan personības spēku. Jaunā soliste Ance Purmale godam izturēja savas ugunskristības Operā, taču šī dimensija viņai vēl tikai priekšā. Raimonds Bramanis pārliecināja Raita tēlā, kaut arī tenoram nepietika vokāli dramatiskā spēka, dziedājumu brīžiem «apēda» orķestra blīvums. (Slikts sabiedrotais solistiem bija tas, ka jādzied skatuves dziļumā un «ar galvu grīdā».) Pilnīgi pretējā situācijā bija Andris Ludvigs, kura stiprā puse bija tenora pilnskaņa, savukārt tēlam pietrūka izaugsmes vīrišķības virzienā. Raita atstumtā līgava Ieva pilnasinīga un ticama izdodas Ingai Šļubovskai. Guntas Davidčukas Ieva vēl ir bērnišķīga, taču sader cīņā ar tikpat bērnišķīgo sāncensi debitanti. Armanda Siliņa Dievlodziņam ir grodi psiholoģisks «krampis». Krišjāņa Norveļa lasījums ir plakātisks, toties iespaidīgākā basā. Sulīga balss un tēls ir Andžellas Gobas Dace. Spilgts ir otrā plāna pāris Ieva Parša ar Rihardu Mačanovski, Olga Jakovļeva ar Imantu Erdmani. Ne tik grodi režijā iezīmēta drāmu padziļinošā pagāniskā un kristīgā konfrontācija. Aina baznīcā ir risināta dzīvi un patiesi: labi raksturota vide un tipāži, situācija (sievietes ar ārlaulībā dzimušiem bērniem no dievnama tiek padzītas), tomēr šī līnija atstāta sadzīviskajā līmenī, atstājot pasaules uzskatu cīņu «aiz kadra» vai tikai nojaušamu.