Cēsu 2. pamatskolā matemātika tiek mācīta, gan vairāk sasaistot ar reālo dzīvi, gan izmantojot arī tādus mācību līdzekļus, lai skolēniem būtu interesantāk priekšmetu apgūt. Tomēr daudzās Latvijas skolās tā nenotiek, un tas atspoguļojas arī neiepriecinošajos pētījumu un eksāmenu rezultātos.
Reālā dzīve
Augstskolu pārstāvju vidū atšķiras viedoklis, vai ir pasliktinājumi jauniešu matemātikas zināšanās. Optimistiskāks ir LU rektors Mārcis Auziņš, kurš kā mācībspēks LU Fizikas un matemātikas fakultātē pasliktinājumu nejūtot, savukārt RTU Inženiermatemātikas katedras vadītāja Inta Volodko norāda uz negatīvu tendenci.
Diena jau rakstīja par skolēnu neiepriecinošajiem rezultātiem matemātikas eksāmenā, taču pēdējā laikā par Latvijas problēmām matemātikas apguves sistēmā visskaļāk runāts OECD Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas rezultātu kontekstā. Latvija ir ne vien zem OECD valstu vidējā rādītāja, bet arī neizskatās labi Eiropas valstu vidū. No pētījuma vadītāja LU profesora Andra Kangro teiktā izriet, ka Latvijas rezultāti matemātikā nav statistiski nozīmīgi pasliktinājušies, bet problēma tā, ka tie ir bijuši samērā zemi visu laiku un neuzlabojas.
OECD pētījums arī pasaka, kur ir Latvijas problēmas. Pēdējā pētījuma uzdevumos neesot bijis nekā t āda, kas nebūtu iekļauts arī pamatskolu matemātikas standartā, taču atšķirīgs bija tieši uzdevumu formulējums. Proti, visi uzdevumi ir piemēroti reālajai dzīvei - skolēniem ir jāatpazīst dažādas reālās dzīves situācijas un jāsaprot, ko no matemātikas var izmantot to risināšanā, stāsta LU pētniece Rita Kiseļova. Šie uzdevumi «ir atbilde uz to, kāpēc man jāmācās matemātika», stāsta R. Kiseļova.
Tikai iezubrīšanai
OECD pētījuma rezultātus apstiprina arī Valmieras Valsts ģimnāzijas matemātikas skolotājas Guntas Lāces doktora disertācija. Joprojām cenšamies matemātiku iemācīt kā dzejoli, nevis rādām tās reālo pielietojumu, viņa secina. G. Lāce izpētījusi, ka divas trešdaļas no matemātikas uzdevumiem, kas tiek doti pamatskolēniem, esot «drillējamie uzdevumi» - tādi, kas paredzēti tikai kāda algoritma «iezubrīšanai». Atlikusī trešdaļa uzdevumu paredzēti izpratnes veidošanai, lai gan tiekot uzskatīts, ka attiecībai jābūt otrādai. Tas neesot tāpēc, ka mācību grāmatās būtu vienveidīgi uzdevumi. Pētot, kurus uzdevumus skolotāji uzdod un kurus izbrāķē, G. Lāce secināja, ka skolotāji paši izvēlas tieši «drillējamos».
Otrā problēma esot atsevišķu zināšanu saliņu veidošanās. Proti, nereti skolēniem viena veida uzdevumi jārēķina trīs četras stundas, un tad rodas priekšstats, ka skolēni tos rēķināt māk. Tomēr netiekot veltīts laiks, lai šīs zināšanas saistītu ar pārējo mācību vielu.
G. Lāce stāsta, ka valstīs, kurās ir ļoti labi rezultāti, bērni matemātiku apgūst, daudz pastāvīgi risinot problēmuzdevumus - tādus uzdevumus, kurus, pirmoreiz ieraugot, skolēns nezina, ko darīt. Tā bērni iemācās lasīt uzdevumus, zīmēt zīmējumus, strādāt ar datiem. Arī Latvijā skolēniem māca to risināšanu, taču tas visbiežāk notiekot, skolotājam pie tāfeles rādot risinājuma gaitu un skolēniem noskatoties.
Speciālistu teiktais gan liek secināt, ka problēmas nav radušās tikai skolotāju dēļ. Piemēram, M. Auziņš norāda - zudusi sajūta, ka izglītība ir vērtība sabiedrības acīs. Tad skolotājs var būt tik labs, cik grib, bet būs grūti panākt labu rezultātu.
Slikti ar pamatlietām
I. Volodko gan stāsta, ka jūtams - jaunieši sliktāk zinot arī matemātikas pamatlietas, kuru apguvei skolās, visticamāk, veltot pārāk maz laika. Piemēram, studentiem problēmas radot darbības ar daļām - saskaitot 1/2 un 1/3, teju pusei grupas rezultāts ir 2/5. Tāpat profesore kritizē arī darba burtnīcas, kur skolēni ieraksta rezultātu, bet neparāda risinājuma gaitu, jo tas nemāca domāt.
Vēl atsevišķi speciālisti vērš uzmanību uz mācību saturu, pieļaujot, ka varētu būt pārāk liels akcents uz formālo aritmētiku mazākajās klasēs, kā arī uz sarežģītām tehniskām tēmām vidusskolā. Programmas Iespējamā misija dalībnieks Mārtiņš Kālis uzskata, ka vidusskolas klasēs, kurās padziļināti neapgūst matemātiku, varētu iztikt, piemēram, bez logaritmisko vienādojumu risināšanas. Tā vietā, viņaprāt, varētu padziļināt pamatlietu apguvi, kā arī attīstīt domāšanu un spriestspēju. Latvijā pamatskolās daudz laika tiek veltīts, piemēram, diskriminanta aprēķināšanai, lai varētu iegūt kvadrātvienādojumu saknes. Toties pie M. Kāļa mācījies apmaiņas students no Vācijas, kurš stāstījis, ka Vācijā to nemācoties, jo ir pieejami kalkulatori, ar kuriem var aprēķināt saknes.
Speciālisti gan nenoliedz - arī paši skolotāji bieži vien pārcenšas un mācību saturu vēl sarežģī, turklāt ir vieglāk uzdot risināt formālus uzdevumus, nevis mācīt domāt. Bet tiek pieļauts arī, ka skolotājus biedē gaidāmais eksāmens un viņiem ir bažas, ka atkāpšanās no ierastās kārtības varētu novest pie tā, ka skolēniem eksāmenā ir sliktāki rezultāti.
Neatraus no dzīves
Jauns kurss matemātikas mācīšanā Latvijā jau uzņemts - par to liek domāt Eiropas Sociālā fonda (ESF) projekts, kura ietvaros tiek pārskatīts arī matemātikas saturs 7.-9. klasēm, skolām gatavoti jauni mācību līdzekļi un tiek apmācīti skolotāji. Cēsu 2. pamatskola piedalās projekta aprobācijā un daļu no materiāliem jau saņēmusi. Matemātikas skolotāja Gita Vītoliņa stāsta, ka tagad skolēni matemātiku apgūst vairāk caur praktisku darbošanos - piemēram, laikā, kad Cēsīs viesojās Diena, septītklasnieki spēlēja rēķināšanas spēli. Projekta galvenais mērķis esot panākt, lai matemātika nebūtu atrauta no dzīves. Daļu materiālu skola saņem projekta ietvaros, daļa jārada skolotājam pašam. Piemēram, G. Vītoliņa parāda pašas sastādītu uzdevumu, kurā bērniem jāaprēķina, cik daudz koku tiek nocirsti, lai vēlāk tie pārtaptu par reklāmām cēsnieku pastkastītēs.
G. Vītoliņa norāda, ka rezultāti no šādas mācīšanas pieejas ir jūtami, arī citi speciālisti uz ESF projektu liek lielas cerības. Tā vadītāja Dace Namsone gan norāda, ka ar jauniem mācību līdzekļiem vien nepietiks, rezultāti būs tikai tad, kad visi skolotāji jauno filozofiju tiešām arī ienesīs klasē, jo ne visi tam ir gatavi.