Lyapis Trubetskoy ir īpašs fenomens - sākuši kā parodiju grupa, pamazām viņi arvien vairāk nosliecās uz politisko tekstu pusi, līdz nupat jau ir kļuvuši par Baltkrievijas brīvās balss nesējiem, nesaudzīgiem pastāvošā režīma kritiķiem un cīnītājiem par to, lai tiktu gāzts pastāvošais režīms. Arī vārdi un ģitāras var būt gana spēcīgs ierocis, ja tie nonāk prasmīgās rokās, un Lyapis Trubetskoy ir tieši šāds gadījums. Tieši tik svarīgi, lai uz koncertu Rīgā speciāli brauktu viņu fani no pašas Baltkrievijas - dzimtenē koncertiem uzlikts veto.
Ciniski ironiski teksti
No pirmā acu uzmetiena var arī apjukt - pavisam prasti «pacani» no blokmāju rajona, krekliņos un šortos, nejēdzīgiem keponiem galvā, ne mazāko pazīmju, kas liecinātu, ka šie džeki varētu būt rokmūziķi, kur nu vēl «stāri». Ha, neskati vīru no cepures. Ir tikai viens mirklis, kad grupa nesteidzīgi uznāk uz skatuves, dažs pat nepamana, līdz sāk skanēt pirmās notis - enerģija un spēks no pirmajām taktīm, no pirmajiem vārdiem, tradicionālais muzikālais sveiciens, kas ir neiztrūkstošs visos Lyapis Trubetskoy koncertos, - ironijas pilnais paziņojums, ka «pie mums ieradies Trubeckojs». Jā, lai arī Ļapis Trubeckojs ir imaginārs tēls, kura vārdā grupa nosaukta, tomēr šī Trubeckoja klātbūtni nepamanīt nevar, viņš ir jestrajās trompetēs, dusmīgajās ģitārās, ciniski ironiskajos tekstos.
Nenoliedzami informatīvā plaisa Latvijā ir gana manāma, lai kā to censtos ieintegrēt, nokonsolidēt un citādi padarīt neredzamu. Šķiet, tieši tāpēc latviski runājošo daļa koncertā ir maza. Taču ne par valodu ir stāsts, lielākā daļa tāpat dzied līdzi dziesmām baltkrievu valodā - gan epohālajam vēstījumam par pūķi un ērgli Cmok di Arol, gan smeldzes pārpilnajam, tomēr cerīgajam stāstam par to, ka nevajag padoties, ka ir cerība un tā nāk roku rokā ar dziesmu - Grai/Spēlē!. Grupas notetovētais, pašpuiciskais līderis Sergejs Mihaloks ir kā dižā dzejdara Aleksandra Puškina reinkarnācija, stances štancē uz līdzenas vietas, pa mizu dabū visi: oligarhi, zagļi, politiķi, skaidri deklamē Mihaloks, solot visiem pavisam siltu vietiņu ellē. Paši gan arī tur būšot, kur nu likties. Teksti nav nejauši, tie cieši savijas ar turpmāko muzikālo daļu, it kā tik miermīlīgie, liriskie ska un regeja akordi asi disonē ar paustajām pārliecībām. Lyapis Trubetskoy lietas sauc īstajos vārdos, nebīstas arī dažas vulgaritātes, žargona, smejas un ņirgājas par visiem, paši sevi ieskaitot.
Belorussia liberta
Goda vietā, protams, jaunais albums Rabkor - jāņem vērā, ka vārdu spēlītes ir baltkrievu pankrokeru iemīļotais jājamzirdziņš, lai saprastu, kas tas īsti ir, jāatceras par vergiem un mūzikas stilu hardcore. Tiesa, konkrēti hardcore «ļapisu» daiļradē tā pagrūti dzirdēt, toties ir viss pārējais - roks panciskais, roks parastais, ska, regejs, šansoni, Mihaloks eksaltēti vēcina rokas, kurinādams sanākušo pūli, kurš jau sen nav uzkurināms, pārvērties par sprādzienbīstamu maisījumu, kas ies gaisā no tā vien, ja kāds sērkociņš blakus nokritīs. Lec, dzied līdzi, brīdī, kad izskan Belorussia Freedom, šķiet - hei, Eiropas institūcijas, lai demonstrētu šajā pusē barjerai esošo līdzi jušanu baltkrievu kaimiņiem, nevajag nekādas petīcijas, tikai ierakstus no šiem koncertiem.
Tiesa, par Lyapis Trubetskoy ir arī vairāki neatbildēti jautājumi - kāpēc, ja Baltkrievijā viņi ir kļuvuši par vietējās varas persona non grata, viņu uznācieni Krievijas plašajās ārēs atstāj varas pārstāvjus pilnīgi vienaldzīgus, lai arī atsevišķas dziesmas veltītas tieši Viskrievijas caram Vladimiram Putinam. Arī - kāpēc, zinot, cik bieži baltkrievu mūzikas grupām pēdējā brīdī nākas atcelt koncertus Eiropā, jo kādam no mūziķiem atteikta izbraukšanas atļauja, Lyapis Trubetskoy braši iet pāri robežām paceltu galvu, un dažs labs viņus jau pasācis dēvēt par Baltkrievijas labāko eksporta preci. Taču, kad ieskanas mūzika, šaubu ēna pagaist. Belorussia liberta - kliedz daudzgalvainais krievu, latviešu, ukraiņu un baltkrievu pūlis. Gan jau atkal kādreiz visi varēs kopā dziedāt: «K nam prijehal Trubetskoy.»