Skatītāji kaujas gatavībā tur pledus, daži uzvelk pat cimdus. Tikmēr aktieri izrādes laikā ar patiesu pašaizliedzību noraus kreklus un mazgāsies improvizētā lauku dušā, meitenes nekurnēdamas plivināsies Annas Heinrihsones zīda tauriņkleitās un baltās zeķbiksēs. Pirms izrādes gaisā virmo Notikuma gaidas - Cēsu pilsdrupu «mazajā zālē» izrāde notiek pirmo reizi. Cerams, ka ne pēdējo, jo mūru arhitektoniskā lakonisma pašvērtīgais spēks un lieliskā akustika tā vien liek sapņot, piemēra pēc, par aktieru dzejas lasījumiem šajā iekšpagalmā. Sanākusī publika ir brīvdabas izrādes tradicionāli zaļumballes atmosfērai neraksturīgi klusa. Šķiet, visi apdomā tikko programmiņā lasītos faktus, mēģinot tajos «ielasīt» sevi un savējos. «Lugas darbība risinās īpašā laikā - Latvijas valsts dzimšanas krustcelēs 1919.gada 5.jūnijā. Latvijā ir trīsvaldība, pa nesen proklamētās valsts teritoriju strauji un bez jelkāda respekta pret indivīda dzīvību pārvietojas vismaz četru dažādu armiju zaldāti (..) Valmierā brīvprātīgajā Skolēnu rotā stājas 70 puikas, Cēsīs - 38. Vecums no 14 līdz 20 gadiem.» Iespējams, kādam skatītājam ienāk arī prātā fakts, ka Cēsis tiek uzskatītas par Latvijas karoga, viena no senākajiem pasaulē, šūpuli. Pirmo reizi tas tiek minēts XIII gs. kaujās pret igauņu ciltīm Cēsu pils apkaimē. Viena no leģendas versijām ir, ka karogs cēlies no balta auduma gabala, uz kura no kaujas projām aiznests uz nāvi ievainots latviešu virsaitis.
Uz svinīgumu pašnoskaņojušies skatītāji ir elastīgi un ātri uzķer piedāvātos spēles noteikumus. Tas nav svētbrīdis. Smieties drīkst un vajag. Dramaturga Laura Gundara dotais žanra apzīmējums - «jaunības traģikomēdija» jeb «rītausma 2 cēlienos». «Sākumā biju briesmīgi sakreņķējies, ka man jārunā par tēmu, kas ir aplipusi ar drausmīgiem priekšstatiem,» Dienai neslēpj režisors Viesturs Meikšāns. Viņa vadmotīvs bijis - «pēc iespējas vienkāršāk, skaidrāk, komiskāk, traģiskāk». Režisors centies atgrūzties no patriotisma tēmas ar visiem tās mīnusiem - salkanību un nebaudāmību. «Strēlnieki - tas uzreiz nozīmē speciālu runas veidu, kā šis stāsts jāstāsta» - tā V.Meikšāns. Režisoram paveicies, jo L.Gundara lugā no «īpašā runas veida» nav ne miņas, un tērēt enerģiju, lai atbrīvotos no salkanības, režisoram nenākas. Intonācija ir iespējami cilvēciskota, sadzīviskota un «neitralizēta». Dramaturgs, manuprāt, uzrakstījis visai oriģinālu darbu. Tradicionāli izprastas patriotisma tēmas kontekstā luga var šķist pat bezkaislīga. Lieki piebilst, ka tas ir mānīgs priekšstats. L.Gundara lugas laiks ir tagadnes tuvplāns, kurā vēl nav ne varoņu, ne patosa, ne pat vēl paša kara. Tikai pulciņš apmulsušu jauniešu starp milzīgu dūšu un nāves bailēm. Dramaturgs lakoniski impresionistiskiem līdzekļiem uzrakstījis uvertīru tam, cik neaptverami trausla ir robeža starp miera laikiem un kara elli. Patiesībā tādas robežas nemaz nav. Tāpēc man labāk patīk lugas, nevis izrādes beigas, kurā karš tiešā veidā (ar holivudiskiem «pif - paf») neienāk vispār. V.Meikšāna versija labāk derētu Rīgas sargiem, no kuru intonācijas L.Gundars, šķiet, centies atgrūsties iespējami tālu. Valmieras Drāmas teātra puikas - Ivo Martinsons, Māris Bezmers, Kārlis Neimanis, elegantais komiķis Mārtiņš Meiers, Oskars Morozovs, Aigars Apinis Cēsu skolnieku rotas jauniesaucamos spēlē ar uzrunājošu personīgumu. Šķiet, visam izrādes ansamblim - arī viņu draudzenēm - Ingas Siliņas Marijai un Ievas Puķes Elvīrai, Janusa Johansona Janusa ar sirdi spēlētajam tēvam, Agra Māsēna uzlidojumā ģimeni zaudējušajam ugunsdzēsējam Jānim un pat «sliktajam» - Imanta Strada Maksimiliānam Heinriham, šī izrāde nozīmē ko vairāk par lomu vien.
Jaunieši zirgojas ap rācijas sprakšķiem. Pieraksta kaut kādu absurdu ziņojumu Šveika stilā. Vāra zupu. Gaida meitenes. Irgodamies pielaiko gāzmasku un iemēģina turēt rokās šautenes. Aktieri lieliski nospēlē jaunus čaļus pirms izlaiduma balles, kuriem dabiskāk nākas sadalīt meitenes, nevis mirt. Gan lugā, gan izrādē liels akcents likts uz sadzīvisku rosību, aprautām frāzēm, kur viss skatītājam nemaz nav obligāti jāsadzird. Līdzīgi klusuma tālplānā smalkjūtīgi skaisti atrisināta aina, kurā Marija, uzkāpusi pa trepēm uz mūra malas, pasaka Voldemāram, ka viņš būs tēvs. Citkārt uz šīm trepītēm sēž pulka dziesminieks - Kārļa Neimaņa Roberts Šics, saukts Bemols, kurš fonā klusiņām spēlē ermoņikas. L.Gundars vadījies pats pēc savas Dramatikas, un katram ir kāds sapnis. Žēl, ka Bemola spēles nebija vairāk, jo citkārt smalkā teātra komponista Emīla Zilberta folkroks šoreiz šķita pārāk sintētisks un svešķermenisks izrādes estētikai.
Izrādes emocionālākais brīdis (kontrapunkts, kas ir kā atsvars brīžam pārliecīgajai kucēnu dauzonībai, pazaudējot neziņas un baiļu spriedzi) ir Māra Bezmera Edgara Zirņa Lāčplēša nospēlētās drausmīgās bailes, saprotot, ka viņu tiešām var nošaut. Ar trīcošu balsi un paniku acīs viņš mierina sevi un domās - savu saimniekpapu: «Nekas, gan jau tēvam piedzims vēl kāds dēls...» Edgars krīt pats pirmais.
Valmieras Drāmas teātra iniciatīva ir cienījama un apsveicama. Ir labi, ka kāds pa laikam saņemas patriotismam. Izrādes vēl tiks spēlētas. Sekojiet reklāmai.