Rolandam Štrobinderam pirmais nopietnais starts pieaugušo konkurencē būs šonedēļ Eiropas čempionātā Cīrihē.
Vai nav tā, ka Gints Palameiks trenera darba pirmsākumos savas metodes izmēģināja uz Mārci Štrobinderu, bet tagad, strādājot ar Rolandu, viņam jau ir zināms, ko nevajadzētu atkārtot?
Mārcis Štrobinders. Tā tik tiešām bija, ka mēs abi ar Gintu savulaik augām kopā - es kā audzēknis un viņš kā treneris. Gints bija izgājis Valentīna Mazzālīša (Jāņa Lūša treneris - aut.) skolu, teoriju viņš zināja, bet praksē mēs abi kopā soli pa solītim virzījāmies lēnām uz augšu. Gints pilnveidojās kā treneris. Patlaban viņš jau Latvijā ir ja ne vadošais, tad viens no vadošajiem speciālistiem šķēpa mešanā pilnīgi noteikti.
Rolandu gan vienu laiku trenēja arī tēvs Mārcis…
M. Š. Tā tik tiešām bija. Redz, man tajā laikā vajadzēja rūpēties arī par veikalu, boulingu, un kas tikai vēl nebija… Rolandam kādu laiciņu rezultāti neuzlabojās. Viņam jau kļuva neērti, ka uzvārds ir, bet šķēps nelido. Tad arī Rolands ieminējās, ka gribētu kaut ko pamainīt. Es teicu: OK, esmu ar mieru visu nolikt maliņā un pievērsties tikai trenēšanai, bet ar vienu nosacījumu, ka mani tad pilnībā būs jāklausa. Trīs gados no nedaudz pāri 40 metriem tikām līdz 69 metru atzīmei. Pēc tam jau Gints izteica priekšlikumu, ka varētu trenēt Rolandu, jo viņam pašam auga Madara (Latvijas rekordiste, trenera Ginta Palameika meita - aut.), bet es apzinājos, ka tik lielas trenera bagāžas man vēl nav. Tagad es pats atkal esmu atgriezies trenera darbā, tajā procesā esmu iekšā, un mums ar Gintu ir izveidojies labs dialogs - ko dara, kā dara un kāpēc dara, tā ka, es domāju, šai ziņā viss ir kārtībā.
Tu Rolandam sacīji, ka viņam pilnībā būs tevi jāklausa. Pēc horoskopa zīmes Rolands ir Auns, bet šīs zīmes cilvēki vairāk ir sava ceļa gājēji…
R. Š. Dažreiz jau neieklausos. Ir reizes, kad dusmas ņem virsroku, bet tā jau cenšos darīt, kā man saka, lai viss izdotos.
Savulaik tēvs Mārcis labi spēlēja hokeju, volejbolu un basketbolu. Cik man zināms, pirms šķēpmešanas spēlēji florbolu. Kādā vecumā un kāpēc tomēr nosliecies par labu šķēpmešanai?
R. Š. Tā bija astotā vai devītā klase. Florbolā man no straujas bremzēšanas sāka sāpēt ceļgali, tad arī bija jāizdara izvēle.
M. Š. Nesen sporta zālē Rolands ar speciālu mērītāju bez trenēšanās pārliecinājās, ka viņam joprojām ir piektais vai sestais ātrākais sitiens Latvijas florbolā. Arī volejbolu un basketbolu viņš spēlē labā līmenī, tikai ar hokeju ir bēdīgāk, jo slidošana nepadodas.
Kādas ir treniņu iespējas Talsos?
M. Š. Tagad jau ir normāli. Jaunajā hallē ir 80 metru taisne ar sešiem celiņiem, vienā galā ierīkota tāllēkšanas bedre, ir svaru zālīte. Nav salīdzināms ar apstākļiem, kādos es trenējos vecajā sporta namā. Protams, ļoti noderētu mešanas tīkls, bet apstākļi ir uzlabojušies.
Mūsdienu jauniešiem tuvākas ir sporta spēles. Tā ir iespēja regulāri būt uzmanības centrā un arī finansiāli var vairāk nopelnīt. Kāpēc tomēr izvēlējies šķēpa mešanu?
R. Š. Man jau šķiet, ka individuālajos sporta veidos ir iespēja vairāk nopelnīt. Komandu sportā ir jātiek līdz patiešām augstam līmenim, lai labi pelnītu. Runājot par šķēpa mešanu, es jau apzinājos, ka tā man ir ierakstīta gēnos. Zināju, ka metīšu šķēpu, bet florbols vienubrīd ņēma virsroku. Tētis tajā laikā pierunāja, lai es eju viņa pēdās.
Par florbolu es piekritīšu, ka šajā sporta veidā popularitāte un atalgojums atpaliek no individuālajiem veidiem. Hokejā, basketbolā un futbolā gan var nopelnīt labāk…
M. Š. Par Latvijas florbola līmeni liecina arī tas, ka es 40 gadu vecumā vēl spēlēju Latvijas virslīgā. Tomēr ne jau par naudas pelnīšanu ir runa. Pagaidām Rolands arī vieglatlētikā neko nepelna. No Latvijas Olimpiskās vienības kā C sastāva dalībnieks viņš saņem naudu tikai vitamīnu iegādei un aizbraukšanai uz treniņnometnēm. Ikdienas tēriņi ir uz pašu pleciem, tāpēc pirms diviem gadiem izveidojām savu Mārča Štrobindera šķēpmetēju klubu. Dibinātāji esam trīs - es, Rolands un mans znots Andris Gitendorfs, kurš savulaik spēlējis basketbolu kopā ar Andri Biedriņu Latvijas U-18 izlasē. Pēc kluba nodibināšanas varam piesaistīt atbalstītājus, un par to naudiņu es varu arī savus jaunos audzēkņus aizvest uz sacensībām. Kluba mērķis nav darboties tikai Rolanda interesēs. Katru gadu 4. maijā rīkojam Mārča Štrobindera kluba kausa izcīņu. Uz Talsiem atbrauc sportisti ne tikai no Ventspils un Kuldīgas, bet arī no Smiltenes. Pagaidām mums ir tikai viens ieskrējiena celiņš. Ja Talsos būtu vieglatlētikas stadions, mēs šīs sacensības varētu pacelt augstākā līmenī.
Roland, vai nebija arī tev grūti rast motivāciju, kad vienaudži meta daudz tālāk?
R. Š. Kad Zigismunds (Sirmais), pārsniedzot 82 metru atzīmi, sasniedza Latvijas junioru rekordu, starp mums bija gandrīz divdesmit metru starpība, jo es tajā laikā metu 64 metrus. To nebija viegli pārdzīvot. Es sāku vairāk trenēties, ieguldīju daudz darba un tagad esmu viņu gandrīz jau noķēris.
Tas varbūt nozīmē arī to, ka Rolands varētu būt no tiem sportistiem, kuri vēlāk atklāj savu potenciāli?
M. Š. Es domāju, ka jā. Viņam bija tāds periods, kas arī pamudināja mani pievērsties viņa trenēšanai. Es aizeju uz treniņu un redzu, ka viņš guļ matračos. Labākajā gadījumā - met basketbola bumbu grozā. Pamatskolas laikā Rolandam svars jau bija pāri 80 kilogramiem, apaļi vaigi, un bija skaidrs, ka tā nevar turpināties. Šī iemesla dēļ arī rezultāti parādījās samērā vēlu. Es saviem audzēkņiem tagad skaidroju, ka 20 metru atpalicība vēl nenozīmē, ka plinte jāmet krūmos. Ja kārtīgi strādāsiet treniņos, pēc gada jau būs mīnus 15, vēl pēc gada - mīnus 10 metri un pēc trijiem vai četriem gadiem jau būsiet vienā līmenī.
Cik būtiski ir mainījusies treniņu metodika, salīdzinot ar to laiku, kad vēl pats startēji?
M. Š. Tajā līmenī, kādu ir sasnieguši Madara un Rolands, jau tiek strādāts arī pie visu mazo muskulīšu noslogošanas. Piemēram, līdz Jaungadam svaru stienis vispār netiek ņemts rokā. Tā vietā ir TRX programma un vingrošana, daudz sprinta vingrinājumu un lēcienu. Mazajiem dodu elementāras sporta spēles, bet visam pamatā ir vieglatlētikas desmitcīņa. Saviem audzēkņiem skaidroju, ka ir jāprot darīt visu - skriet, lēkt, mest…
Kāds ir optimālais vecums labāko rezultātu sasniegšanai šķēpmešanā?
M. Š. Tas ir ļoti individuāli. Pasaules rekordists Jans Železnijs vēl 40 gadu vecumā pārsniedza 80 metru robežu. Runājot par Rolandu, fiziskie rādītāji viņam jau tagad ir labā līmenī. Tālumā no vietas viņš var aizlēkt 3,18 metru, man bija 3,31 metrs.
Šie skaitļi mājās ik pa laikam tiek atgādināti…
M. Š. Es jau viņu vēl par daudz ko pavelku uz zobu. Nē, fiziskie rādītāji ir pietiekami labi. Viena otra pasaules līmeņa šķēpmetēja rādītājus arī nevajag sasniegt. Norvēģis Andrēass Tūrkildsens guļus spiež 200 kilogramu svaru stieni un piesēžas ar 260 kilogramu svaru stieni. Rādītāji ir iespaidīgi, bet ar lielu muskuli vien šķēpu tālu neaizmetīsi.
Kam ir jābūt?
M. Š. Labi koordinētam un elastīgam. Primārais ir tehniskais izpildījums. Pēc 83,10 metru rezultāta sasniegšanas Rolands izteicās, ka tehniski metiens bijis slikts. Es tā neteiktu, jo ar tehniski nepareizi izpildītu metienu nevar pārsniegt 83 metru robežu. Protams, tehniskajā izpildījumā viņš ne tuvu nav sasniedzis savu iespēju griestus. Ja sportists ir atbrīvots un visu izpilda pareizi, tad arī ir rezultāts. Tikko sāk kaut ko izdomāt nepareizajā virzienā, tā rezultāts arī ir lejā. Sirmais sezonas sākumā aizmeta 86 metrus, bet tagad ir 75 metri. Labi, viņam ir trauma, bet tā šķēpmešanā mēdz būt, ka rezultāti svārstās desmit metru amplitūdā.
Eiropas čempionāts būs nozīmīgs arī tāpēc, ka sezonas gaitā tā ir reta iespēja iekļūt Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā?
M. Š. Noteikti. Rolands jau divas reizes ar Eiropas junioru un Eiropas U-23 čempionātā ieņemto ceturto vietu ir palicis pie vienības sliekšņa. Finansiāli iekļūšana LOV pamatsastāvā būtu labs atspaids.
Šķēpmešana ir dārgs sporta veids?
M. Š. Es domāju, ka nav īpaši dārgs.
R. Š. Ja tikai pašam nav šķēpi jāpērk.
Cik maksā viens šķēps?
R. Š. No 700 līdz 900 eiro.
M. Š. Šķēpu arsenāls varētu būt bagātīgāks. Rolandam ir saglabājies viens šķēps, kuru es vēl metu. Vienu manu šķēpu viņš salauza. Patlaban Rolandam ir četri šķēpi.
Kā vērtē Rolanda iespējas iekļūt pasaules labāko metēju skaitā?
M. Š. Man patīk, ka viņam rezultāti ir puslīdz stabili. Ja viņš stabili metīs jau 83 un 84 metrus, tad vienā dienā izsprāgs arī 88 vai 89 metri.
Ar kādu mērķi Rolands brauc uz Cīrihi?
M. Š. Labi būtu, ja viņš tiktu labāko divpadsmitniekā, kas iegūst tiesības startēt finālsacensībās.