Fanfaras orķestrim
Manuprāt, orķestra spožo šābrīža formu apliecināja gan šai programmai speciāli pasūtītā latviešu jaundarba Ērika Ešenvalda Fanfaru pirmatskaņojums, gan arī Gustava Mālera vērienīgā 2. simfonijas Augšāmcelšanās emocionāli piepildītais, vokāli simfoniskajā faktūrā un koncerta telpā perfekti sakārtotais lasījums. Blakus gan neatlaidīgi dīda jautājums par visa koncerta disproporciju, kur apjomīgo, vesela koncerta garumā bez starpbrīža atskaņojamo Mālera simfoniju «iesildīja» mazs, kompakts latviešu mūzikas «gabaliņš» tikai dažu minūšu garumā. Bet tā (proti, mūsdienu mūzika kā īsa piedeva) šajos laikos notiek visā pasaulē. Par to liecina vispārējā tendence pasūtīt komponistiem ne vairs simfonijas, bet gan īsus, viendaļīgus skaņdarbus. (Nez vai šādiem pasūtījumiem atsauktos tādi simfoniķi monumentālisti kā savulaik Mālers un Brukners?)
Ērika Ešenvalda Fanfaru risinājumā patīkami pārsteidza tas, ka skaņdarbs burtiski nekalpoja savam nosaukumam. Starp spožajām pūtēju fanfarām te iespraucies arī intīmi cilvēciskais mērogs, savukārt dejiskajās epizodēs uzrunā intonācijas, kuras neuzkrītoši, taču skaidri atklāj latvisko, nacionālo identitāti.
Mālers bez etalona
G. Mālera divkāršās (dzimšanas un nāves) jubilejas gados viņa simfonijas spēlē katrs sevi cienošs orķestris, un ir tikai loģiski, ka arī K. M. Šišons un LNSO ievērojamā austriešu komponista opusiem atvēlējis goda vietu -sezonas sākumu un noslēgumu. K. M. Šišona vadībā orķestris muzicēja tik profesionāli un droši, ka šajā sarežģītajā un pret mūziķiem ļoti prasīgajā simfoniskajā dzīves un eksistenciālu pārdomu maratonā varēja justies patiešām brīvi un muzicēt bez nevajadzīga stresa, nebaidoties kļūdīties. Vismaz tā izskatījās un skanēja. Sevišķs prieks par pūtējiem - gan koka, gan metāla pūšaminstrumentu mūziķi gan ansamblī, gan daudzajos solo brīžos, arī radot citu skaņu telpu aizskatuvē, spēlēja precīzi un pārliecinoši, bez kikšiem un ar dzīvu, izteiksmīgu, emocionāli piepildītu intonāciju. Muzicēšanā organiski iekļāvās Latvijas Nacionālās operas koris un abas solistes. Bet par viņām ir atsevišķs stāsts. K. M. Šišons pelnījis atzinību ne tikai par pašatdevi un visu izpildītāju «iedegšanu» uz skatuves, mērķtiecīgo mūzikas pārredzējumu un kopā ar orķestri veikto, skrupulozi rūpīgo sagatavošanas darbu. Viņam izdevies arī atrast solistes, kuru balsis bija saskaņotas gan tembrā, gan dziedāšanas manierē. Lai arī no dažādām pasaules malām, tieši šāds, saskanīgs tandēms bija abas lielo, sulīgo balsu īpašnieces - Latvijā jau citos Šišona projektos iepazītais krievu mecosoprāns Jeļena Batoukova un amerikāņu soprāns, uzlecošā zvaigzne Kārena Slaka. Mālera simfonijas atskaņošanas gaitā viņām nav jādzied daudz, toties sniegums paliks neaizmirstams. Jo īpaši tas sakāms par simfonijas lirisko centru - ceturto daļu, kur mecosoprāns siltā, sirsnīgā vokālajā tonī delikātā orķestra pavadījumā izpilda dziesmu Ak, sārtā rozīt! - dievbijīgu, cilvēciski izjustu un vienlaikus pašas mūžības skartu sarunu ar eņģeli - no komponistam tik nozīmīgā tautas dzejas tekstu krājuma Zēna brīnumrags. Zinu, ka par Šišona un Mālera simfonijas interpretāciju tiek diskutēts (par to, vai lasījuma ziņā bija vai nebija «īsts Mālers»?). Taču atklāts ir jautājums, vai vienmēr vajag jaunradi salīdzināt ar klausīšanās pieredzē nostiprinātu etalonu? Šādus negrozāmus etalonus savā apziņā nostiprinājusi neesmu, tāpēc varēju atļauties vienkārši baudīt.
No efekta - teātris
K. M. Šišons nebūtu viņš pats, ja nenoturētu muzicēšanas intensitāti līdz galam un vēl pēdējā brīdī nesatricinātu ar pārsteigumu. Mūzikā tas bija pārliecinošs spilgti pielikts punkts G. Mālera skaņu un tēlu pasaules dāsnajai bagātībai. Taču klusuma pauze, kuru pēc Mālera simfonijas pēdējiem akordiem diriģents izturēja, burtiski sastindzis pēdējā žestā, kopā ar visu milzīgo, rēgaini nekustīgo izpildītāju sastāvu bija jau pārspīlēta. Un, piedodiet, vairs nebija dabiska atšķirībā no neaizmirstamā, emocionāli spēcīgā efekta, kādu klusuma brīdis Lielajā ģildē sniedza pēc Džuzepes Verdi Rekviēma atskaņojuma iepriekšējās simfoniskās sezonas noslēgumā. Toreiz tas bija tieši izrietošs no tā, ko visi kopīgi bijām piedzīvojuši, un dabiska izpausme tam, ko visi sajutām. Šoreiz, pauzei ieilgstot bez sāta, tā bija tikai teātris. Šo sajūtu neremdināja pat publikas pelnītās stāvovācijas.