Arvien biežāk pēdējā laikā parādās signāli, ka pēc vairāku gadu mobilizēšanās (vienalga, eiro ieviešanai vai aizdevēju prasību ietekmē) tagad atslābstam rāmā labsajūtā par sasniegto.
Gluži kā pirmskrīzes izaugsmes gados aizvien biežāk izskan pieprasījumi baudīt panākumu augļus, turklāt tūlīt un lai visiem tiek. Plānveida pieejas pēc principa - iegūto ieguldīsim konkrētās jomās, lai pelnītu vēl vairāk un būtu lielākas iespējas apmierināt visus naudas lūdzējus - nav.
Arī algu pieauguma prasību apmierināšana balstīta drīzāk populistiskā izdabāšanā varas partiju pārstāvju valdībā pārziņā esošajās jomās nodarbinātajiem (un paveicas tai jomai, kurai spēcīgāks ministrs), nevis vienotā attīstību veicinošā pieejā.
To redzam politiķu retorikā. Vai kāds iestājas par to, ka jāveicina mazāk turīgo pirktspēja, tā paplašinot vietējo preču un pakalpojumu patēriņa tirgu? Ar šādu argumentāciju reti. Biežāk dzirdam: mēs par šo jomu atbildam, dodiet papildu naudu, lai varam saviem aprūpējamiem celt algas. Tuvredzīgi. Jo ar šādu pieeju tikai tiek vairota apetīte. Tiklīdz algas pieliek vieniem, prasa otri, un tā tālāk visai prognozējamā ķēdītē. Ar skaidrām visu krājumu ātras izēšanas perspektīvām un galu galā vispārēju neapmierinātību tik un tā.
Taču pamatjautājums, kam šobrīd būtu jānodarbina politiķu prāti, ir, nevis kā to mazumiņu savējiem pa prātam pārdalīt, bet gan kā pelnīt (un atkal - ne jau valstij uz lielāku nodokļu rēķina, bet visai ekonomikai kopumā). Un nav tā, ka politiķi te neko nevarētu ietekmēt. Arī valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēm ir iespēja radīt papildu ienākumus, piesaistot maksātspējigus pacientus no ārzemēm (izcils piemērs ir Siguldas slimnīca, kurā ārstējas norvēģi). Augstskolām ir iespēja attīstīt ārvalstu studentu apmācību. Varam prasmīgi ilgstoši izmantot Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu tūrisma un kultūras pasākumu piesaistei (labs paraugs ir Francijas ziemeļu pilsēta Lille, kas bija Eiropas kultūras galvaspilsēta 2004. gadā, bet vēl tagad par to vēsta lielas izkārtnes, turklāt automaģistrāļu malās padsmit kilometru rādiusā).
Bija patīkami dzirdēt, ka nule notikušajā visvaldošākās partijas kongresā izskanēja premjeres apņemšanās «līdz mūsu simtgadei (domāta taču valsts, nevis partija, vai ne? - R. M.) IKP rādītājos uz vienu iedzīvotāju panākt un apsteigt mūsu kaimiņus, kļūt par līderi Baltijā. Un tad visiem kopā nākamajos piecos gados līdzināties ar Īriju, bet varbūt arī ar Dāniju». Labi, ka vēl ir tādas ambīcijas, gribas redzēt, ka tās īsteno. Apņēmīgi un gudri.