.. valšu mūzikas koncertiem Rīgā un Ventspilī. Programmas Svētki valša ritmā trijos koncertos Rīgā Lielajā ģildē (gan LR proklamēšanas 91.gadadienas priekšvakarā 17.novembrī plkst.19.30, gan 18.novembra pēcpusdienā plkst.15) un pirms tam Ventspilī kultūras namā _Jūras vārti_ (16.novembrī plkst.19) valsis ne tikai skanēs kā krāšņs pavadījums dejai, bet arī izpaudīsies visā šī žanra noskaņu un krāsu daudzveidībā. Ar šādu nolūku programmā kopā ar Vīnes valšu karaļa Johana Štrausa populārajiem valšiem iekļauti ievērojamo nacionālromantiķu Pētera Čaikovska un Žana Sibēliusa opusi, kā arī franču impresionista Morisa Ravela, ievērojamā XX gs. krievu mūzikas lielmeistara Dmitrija Šostakoviča un simfoniskā orķestra instrumentācijas krāsu meistara Riharda Štrausa skaņdarbi. Kopā ar šīm dažādu gadsimtu mūzikas vēstures ikonām goda vietā celts mūsu liriskā romantiķa Emīla Dārziņa _Melanholiskais valsis_ un XX gadsimta simfoniķa Ādolfa Skultes _Horeogrāfiskā_. Šajos koncertos klausītājiem būs iespēja K.M.Šišonu iepazīt ne tikai kā diriģentu, bet arī kā aranžētāju, jo valšu svīta no Riharda Štrausa komiskās operas _Rožu kavalieris_ tiks izpildīta paša diriģenta aranžējumā.
Deja vai dzīve?
Kāpēc valsis? Tāpēc, ka, «kaut arī daudziem šis ir finansiāli un emocionāli smags laiks, mūsuprāt, Latvijas Republikas proklamēšanas gadadiena ir svētki, kas jāsvin ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Tieši šobrīd ir svarīgi neļauties panīkumam, bet celt mūsu nacionālo pašapziņu un valstiskumu, novērtējot to, kas mums ir dots. Valsts svētku svinēšana ir viens no šādiem brīžiem,» uzskata LNSO direktore Ilze Paidere-Staķe. Viņa un K.M.Šišons aicina svētkos priecāties, ļaujoties skaistās valšu mūzikas un tās patieso emociju valdzinājumam. Valša pirmsākumi meklējami Austrijā, kur tas izveidojās no zemnieku lendlera. Tomēr līdz Johana Štrausa jaunradei jaunajā žanrā, kuru dejotāju satvēriena dēļ zināmu laiku pat uzskatīja par nepieklājīgi erotisku, Vīnes aristokrātija valsi uzskatīja par plebeju deju, kas elegancē nevar mēroties ar menuetu vai gavoti. Tomēr Johana Štrausa valša ritmi, melodijas un mūzikā iestrādātās asprātīgās tēlainās asociācijas sabiedrību pārliecināja, un arī šodien bez Vīnes valša nav iedomājami slavenie Vīnes filharmoniķu Jaungada koncerti, kurus televīzijas pārraida visā pasaulē. Krodziņos un bohēmiešu karnevālos dzimusī deja, pārtapusi par t.s. Vīnes valsi, jau Štrausu dinastijas dzīves laikā XIX gadsimtā kļuva par balles karalieni ne tikai Vīnē, bet visā Eiropā, kā arī par daudzu komponistu iedvesmas avotu. Pirmo reizi dejas vēsturē tā bija kļuvusi patiesi aizraujoša, jo spēja paust gan mīlas sajūsmu, gan sāpes un kaislības, turklāt bija iekarojusi pasauli bez galma un deju skolotāju palīdzības. Poļu romantiķis, komponists un pianists Frederiks Šopēns prata valsi pārvērst izsmalcinātā koncertmūzikā. XIX gadsimta otrajā pusē valsis kļuva nozīmīgs arī operā un baletā, ko koncertā pārstāv P.Čaikovska Ziedu valsis no baleta Riekstkodis. Viens no spilgtākajiem simfoniskajiem valšiem, kas tapuši jau XX gadsimtā, ir koncertam izraudzītais Morisa Ravela La Valse, kura skaņās franču komponists tvēris plašu laikmeta panorāmu, kur «Vīnes valsi aprij aizvien pieaugošs, postošs viesulis. Tā ir deja uz vulkāna» - rakstīja komponists.
Vīnē un Boloņā
Arvien paplašinot valša tēlainās izteiksmes amplitūdu, savulaik spožā salonu deja kļuva pat par iespaidīgu mūzikas drāmas izteiksmes līdzekli. XX gadsimta komponistu daiļradē valsis ieguva arī nostalģiski grūtsirdīgus vai pat groteskus vaibstus: piemēram, somu klasiķa Žana Sibēliusa Skumjais valsis tapa A.Jernefelta psiholoģiskajai drāmai Nāve kā mirstošas sievietes pirmsnāves vīzija. Savukārt Dmitrijs Šostakovičs bija pirmais, kurš padomju gadu sākumā radīja valsi estrādes orķestrim. Koncerta programmā iekļauto otro valsi no viņa svītas estrādes orķestrim daudzi būs dzirdējuši skanam Stenlija Kubrika filmā Acis plaši aizvērtas. Arī latviešu mūzikā ir spilgtas valša žanra lappuses, kas valdzina ar emocionālo tiešumu un patiesīgumu. Par ļoti populāro Emīla Dārziņa Melanholisko valsi komentāri šķiet lieki. Retāk dzirdēta ir Ādolfa Skultes Horeogrāfiskā poēma, kas tapusi starp abiem viņa komponētajiem baletiem. K.M.Šišons uzskata: «Mans uzdevums ir ne tikai diriģēt LNSO sezonas programmas, bet arī koncertus, kas svarīgi Latvijas nācijai, starptautiski popularizēt gan orķestri, gan latviešu mūzikas kultūru.» Diriģents ne tikai mērķtiecīgi iepazīst latviešu komponistu radošo mantojumu, bet arī neatlaidīgi piedāvā to pasaulē. Jau 2008.gada Ziemassvētku koncertā Vīnē ar Vīnes simfonisko orķestri viņš diriģēja Emīla Dārziņa Melanholisko valsi. Šā gada Ziemassvētkos kārta Ādolfa Skultes Horeogrāfiskajai poēmai ar K.M.Šišonu pie Vīnes Radio simfoniskā orķestra diriģenta pults. Boloņā ar Teatro Comunale orķestri 2010.gada martā viņš atskaņos E.Dārziņa Melanholisko valsi.