Lai apmierinātu pasaules, jo īpaši Āzijas, iedzīvotāju augošo pieprasījumu pēc visdažādākajām lietām, ražotāji spiesti patērēt aizvien vairāk izejvielu. Līdz ar ražošanas jaudu pieaugumu vidē nonāk aizvien vairāk kaitīgo izmešu.
Attīstītajās valstīs ir noteikti stingri vides aizsardzības kritēriji, kas ražotājiem liek ieviest modernas tehnoloģijas, lai mazinātu kaitējumu dabai, taču jaunattīstības valstīs ekonomiskā pieauguma vārdā uz to tiek pievērtas acis.
Taču kūtrums tīrākas ražošanas ieviešanā var maksāt dārgi, kad jālikvidē ilglaicīgs piesārņojums. To, ka vides aizsardzība var ietaupīt naudu, lieliski parāda Ņujorkas štata rīcība, izmaksājot zemniekiem kopumā miljardu dolāru (500 miljonu latu) saimniekošanā radīto atkritumu savākšanai un ūdens piesārņojuma samazināšanai, tā vietā, lai par sešiem līdz astoņiem miljardiem dolāru (3-4 miljardi latu) ierīkotu piesārņoto ūdeņu attīrīšanas ierīces, kuru uzturēšana gadā izmaksātu 300-500 miljonus dolāru (150-250 miljoni latu), raksta The New York Times.
Cilvēki ir pieraduši domāt, ka lielāko labumu dod dabas resursi, kurus mēs varam iegūt un izmantot, piemēram, zelts, koksne vai pārtika, taču tie veido tikai trešdaļu no vides kopējās ekonomiskās vērtības, teikts organizācijas Economics of Ecosystems and Biodiversity oktobrī publicētajā pētījumā. Pārējās divas trešdaļas veido apputeksnēšana, meži, kas filtrē dzeramo ūdeni, un mitrāji, kas pasargā no plūdiem.
Tieši tāpēc eksperti uzskata, ka sevi par modernām pozicionējošām valstīm darba kārtībā jāiekļauj vide un tās radītais pienesums ekonomikai, tādējādi saglabājot dabas daudzveidību, par kuras samazināšanos pēdējos gados skaļi brīdina dabas aizsardzības organizācijas. Tas dotu arī miljardos mērāmus ienākumus valstu budžetā.